Vairāk kā kāzas

Gadi aizskrējuši. Starp laiku, kad precējāmies paši un vienaudži, un laiku, kad precās bērni. Viss citādāk.
Toreiz viesi saradās ar sabiedrisko transportu, paziņas "Žigulis" gana labi derēja jaunā pāra izvizināšanai, jo "Volga" skaitījās "sabiedrības krējuma" auto (tātad praktiski neaizsniedzams), bet "Moskvičs", savukārt, bez respekta :) Gaļu vislētāk varēja dabūt, ja "sovhozā blats". Tas pats ar šņabi. Ja veikalā bija dabūjams par 4,12 rubļiem, tad kaut kur kaut kā tomēr varēja "atrakt" priekš kāzām par 3,62. Kāzu štātes uzšuva vecmamma. Tauta prata skaitīt kapeikas un taupīt ik uz soļa. Cesvaines pils bija mūsu rīcībā, jo tā bija mammas darba vieta. Par "dzīvo" mūziku parūpējās burtiski iepriekšējā dienā nokomplektēts ansamblis ar visām disonansēm un harmonijas aplamībām :)
Jā, mēs jaunie, bijām glupi un bezrūpīgi. Atbraucām pie visa gatava no savām studentu vasaras darbu vienībām, pagalam nepelnīti 2-3 dienas pabijām uzmanības centrā - un atkal prom. Paldies, mam', arī par tiem svētkiem!

Tagad bērni visu dara paši. Izmācās, atrod darbus, iekārtojas, iekrāj un tikai tad precas. Ar to par maz! Paši uzbur ceremonijas un svinību vīziju, un realizē to. Nekādi priekšraksti nav no svara: - Mēs gribam šitā un punkts.
Es savā dzīvē maz biju domājis par līgavas tēva lomu vai misiju. Ja uz to skatās no malas, - šķiet, kas gan tur tāds - tēvs atved meitu pie altāra.
Te nu es smagi kļūdījos. Pirmoreiz līdz asarām apstulbu jau pie salona, no kura meita safrizēta un kāzu kleitā iznāca uz ielas. Četras stundas procedūru un tad kā zibens spēriens tēvam galvā. Bet priekšā vēl 140 km līdz ceremonijas vietai.
Izdevās. Mobilie sakari neļauj galapunktā atskriet par ātru. Debesu vaigs pēc lietainās nakts noskaidrojās jo vairāk, jo tuvāk līgavainim nokļūstam.
Zaļā pietura tomēr ir uzdevums, kurš ne vieglāks par visu pasākumu un tāpatās nevar tikt ignorēts. Neba jau iekš Statoil ies baltajā, kuplajā kleitā. Nākas atcerēties, ka tomēr dabas radības vien esam un pie dabas - t.i. laukmalē glābiņš arī jāmeklē.

Ēmužas. Klāt nu esam. Kalniņā viesi jau vietās. Jāturās, jāturās! Kleitas pagarinājums jāizlaiž, līgava pie kreisās rokas un uz priekšu. "Lēnāk, tēt, lēnāk" - meitai pāris reižu nākas manu uzrāvienu piebremzēt ... Tā, darīts, meita nu ir labās, drošās un gādīgās rokās.
Tagad, galvenais, nezaudēt stresu :) Pēc pārdesmit gadiem face to face jāsatiek līgavas māte un bijušie radiņi, un turpat ceremonijas vietā jāapsveicinās. Izrādās, arī tas man pa spēkam, taču brīdi vēlāk "JĀ" vārdu laikā as'ras izsprāgst jau pār abiem vaigiem. Tātad - nervi ir pie gala.

Kur mans glābējs - fotoaparāts?

Nākošais kreņķis :) Galda runas neviens nav atcēlis. Publika ar pilnām tiesībām līgavas tēvam to var atgādināt, tāpēc improvizācijai jābūt gatavam. Ideja dzima sekojoša: - teksts var sajukt, domu pērles aizmirsties. Varbūt jaunajiem veltīt smeldzes dziesmu? Varbūt kaut ko no nezūdošām vērtībām? Tāda dziesma atradās - viena gada ar mani. Un, kad pasūdzējos vakara vadītājam, ka īstais, nopietni romantiskais brīdis droši vien jau garām, un kur lai es ar to dziesmu tagad liekos, viņš - Emīls - atbildēja: - Es padomāšu ... viss būs kārtībā!
Paldies viņam par to. Vārds man tika dots, kaut ko es tur pateicu ar uzsvaru uz: - Esiet laimīgi!
Un dziesma izskanēja. Jaunie uzspēja pat iznākt un nodejot. Un sabučoties. Un pienākt pie manīm. Patulkoju dziesmas vārdus par slepeno mīlētāju, kura sapņu meitene aiziet ar citu laimīgu čali. Pārnesot realitātē, tas slepenais mīlētājs varētu būt gan es, gan dēls, gan abi reizē :)

You give your hand to me

And then you say hello

And I can hardly speak

My heart is beating so

And anyone can tell

You think you know me well

You don't know me

No, you don't know the one

Who dreams of you at night

And longs to kiss your lips

And longs to hold you tight

To you one just a friend

That's all I've ever been

You don't know me

You give your hand to me

And then you say good-bye

I watch you walk away

Beside the lucky guy

To never never know

The one who loves you so

No, you don't know me

Kāpēc futbols ... XI

Nu, viss! Jāpavelk strīpa. Vesels mēnesis uz kailiem nerviem. Cilvēka resursi tomēr nav bezgalīgi.
BRA-NED
Prieks bija redzēt, ka Neymar uz kājām. Pārvietojās uzmanīgi, toties bija klāt, lai morāli atbalstītu savu komandu. Savu smagi aplauzto komandu.
Vienmēr esmu uzskatījis, ka brazīļi ir noskaņojuma cilvēki. Ja darāmo nevar paveikt pacilāti, jautri, kā spēli vai rotaļu, tad uzreiz cieš rezultāts. Tā nav kāda no Centrāleiropas futbola "mašīnām", kas kaplē, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem.

Varbūt es tribīnēs mēģināju saskatīt paša izjūtu atspulgu, bet tiešām likās, ka publikas attieksme bija: - Ja neesam pirmie, tad vienkārši paskatīsimies paši uz saviem futbola svētkiem, kaut nu visa pasaule novērtētu šo vasaru, šo atmosfēru, šo kontrastu zemi - dejojošo Brazīliju. Lai priecājas holandiešu diving virtuozs Arjen Robben, beidzot turnīru uz pozitīvas nots. Mēs savu kaunu pārdzīvosim, mūsu mīļotie spēlētāji ir gados jauni, mūsu komandu gaida lielas pārmaiņas un tūkstošiem rezervistu, kuri pagaidām pagalmos tikai ceļ putekļus.

Kaut kas sakāms arī par uzvarētājiem. GER-ARG 1:0. Vācija bija lieliska. Īstas komandas īsta spēle. Taktikas paraugstunda. Izlaist spēles beigās svaigu spēlētāju, tas nav jaunums. Bet ir milzīga atšķirība, vai pie atrisinātas spēles noguruša spēlētāja vietā izlaiž jaunu "gurķi", vai pie neatrisinātas spēles izlaiž laukumā figūru, kurai pretinieku jāpārsteidz un jāatnes uzvara. Mario Götze - tā tagad ir Vācijas jaunā un vienreizēji simpātiskā seja.

Gols kā no Pelé mācību grāmatas. Piespēle sodlaukumā no laukuma malas, bumba skrējienā tiek uzņemta uz krūtīm un, nenolaižot pie zemes, izklupienā raidīta garām vārtsargam. Punkts. Var nosusināt airus. Varoni no sirds apsveic komanda, publika, vācu tauta, prezidenti, prezidentes, Angela Merkel, kā arī modele - girlfriend Ann Kathrin Brömmel.
Un es sveicu!!! Bravo!!!
Vācija pelnīti ir labākā - dižai tautai dižs futbols.

Kāpēc futbols ... X

Pusfināls. BRA-GER
Pāris dienas pagājušas. Jāuzraksta, ja gribu būt konsekvents.
Būšu pats sev psihologs. Ko es kā "psihologs" teiktu sev - futbola līdzjutējam:

- Pirmkārt, šeit nederēs apgalvojums,

ka dalīta bēda ir pusbēda. Tas nav pierādīts. Tāpēc

vispirms nošķir savas sāpes no spēlētāju kauna un sāpēm, no viņu

ģimeņu, radu kauna un sāpēm, un no līdzjutēju miljonu kauna un sāpēm.

- Nu, nošķīru.

- Tagad pamēģini distancēties. Jā, noticis kaut kas neaptverams, kaut

kas izvarošanai rada. Bet paskaties uz to no malas. Kaut arī tas

nodarīts tev. Ja palūkosies uz to kā vērotājs, kurš savu

sirdi, dvēseli un būtību patur neskartu? Sanāk,

ka tas nodarīts tikai tavam izbāzenim.

Izdevās norobežoties?

- Nezinu. Varbūt.

- Vari rakstīt!

Komanda solījās pārspēt sevi, uzburt revolūciju savā taktikā un shēmās. Bet vai varēja to īstenot? Tas tāpat, ja plēsējam izsistu abus ilkņus. Viens ilknis - Neymar uzbrukumā, otrs - Thiago Silva aizsardzībā. Nekas nesanāk. Bez ilkņiem ne noplēst, ne nokost.

Par vienu viņiem paldies. Ciešanas bija īstas. Gan tiem, kas raudāt nespēja, gan tiem kas nokrita lūgšanās, gan raudošajiem. Šeit atkal jāpieskaras mentalitātēm. Salīdzinājumam divas spēles - 1/8 BRA-CHL un 1/2 ARG-NED. Abas beidzās ar pendelēm. BRA izdevās vinnēt, bet NED zaudēja. Pēc uzvaras vairāki brazīļi apraudājās, daži nekur citur emocijas atdzesēt nespēja, kā trenerim uz pleca.
Mentalitāte un stāžs - divas lietas, kas nosaka uzvedību ekstremālās situācijās. Speciāli noskatījos holandiešu uzvedību pēc zaudējuma. Ko es ieraudzīju? Rūdītie, pieredzējušie profesionāļi pēc zaudējuma pusfinālā izskatījās tikai domīgi. Arjen Robben pārkāpa aizsargbarjerai un piegāja pie sievas, kam puika uz rokām. Protams, puika raudāja, bet vecāki pārmija dažus vārdus un "čau". Ne miņas no tās kaisles, ar kādu viņš laukumā meta trīskāršos salto un retināja zālāju cerībā izvilināt tiesneša svilpi.
Un tad es sev uzdodu jautājumu: - Kāpēc cilvēki vispār mīl un gatavi maksāt par sportu, kino, teātri, mūziku?
Patiesu emociju dēļ. Lai paceltos pāri pelēcībai. Lai sajustu sevī ieskanamies pārdzīvojumu stīgas. Ja viņi piedalās pasākumā un pārdzīvojumu neatrod, vai vēl ļaunāk - redz kaut ko falšu, tad seko vilšanās. Atgriežoties ikdienā domā par izniekoto brīvo laiku.
Tā es to redzu.

Meu sonho não acabou ... meu sonho continua !!

My dream is not over ... my dream continues!!

Kāpēc futbols ... IX

Neymar fani pie slimnīcas un visā pasaulē tagad tver katru mediķu frāzi ar cerību, ka pāridarījums nav tik fatāls, ka šī nelaime noraktu jaunā futbolista tālākās profesionālās un tīri cilvēciskās gaitas. Šausmīgi žēl!

Tikmēr ceturtdaļfināls galā un pusfinālisti zināmi. BRA - GER, ARG - NED. Pārsteigumu nav. Liela atbildība - maz golu (5 no spēles). 3 goli 1. puslaikā, 2 - 2. puslaikā. Pēc cipariem sanāk, ka salīdzinot ar astotdaļfinālu pieaugusi tieksme spēļu likteni risināt jau pirmajā puslaikā. Kas notiek komandu griezumā pirms un pēc ceturtdaļfināla:

NED - 12   =>   NED - 12
COL - 11   =>   12

GER - 9    =>  GER - 10

BRA - 8   =>   BRA - 10
FRA - 8   =>   8

ARG - 6   =>   ARG - 7

Šīs mazās tabuliņas outsiders pietuvojušies līderim, kurš ceturtdaļfinālā, šķiet, 2 reizes uzdimdināja pa CRC vārtu pārliktni, bet 1 reizi pa stabu. Skaidri redzams, ka iesisto golu skaitīšana ir blēņošanās, jo tālāk netika COL ar otro labāko rādītāju. FRA līdz šim iesita nedaudz vairāk par ARG, bet tālāk aizgāja tieši ARG.

Un spēlētāju griezumā, atmetot vienu vārtu guvējus:

Neymar BRA, Thomas Müller GER, Lionel Messi ARG - 4

Arjen Robben NED, Robin van Persie NED - 3

Memphis Depay NED, David Luiz BRA, Mats Hummels GER - 2

Joprojām, NED komandā ir 3 veči, kas prot iesist, BRA, GER - 2, ARG - 1. Diemžēl, arī BRA palicis 1.

Kāpēc futbols ... VIII

Ceturtdaļfināls. BRA-COL 2:1
Ko lai piebilst par spēli. Neymar, protams, tika dikti uzpasēts. Taču viņš darīja milzu darbu, lai dalītu piespēles saviem cīņubiedriem. Izdevības gūt panākumus bija katram no viņiem. Veiksmes pietrūka. Taču par spēles varoņiem kļuva divi aizsardzības balsti, divi bērnības draugi Thiago Silva un David Luiz.

Svētki beigušies. Kaut kāds futbola "masu skatu loceklis" uzbruka Neymar un ar ceļgalu traumēja mugurkaulu. Tam lopam pat ir vārds - Juan Zúñiga. Nav ne jausmas, kādus uzdevumus tas risināja laukumā zaudētas spēles 86. minūtē, bet pēc šīs cūcības (varbūt misijas?) pasaules uzmanības centrā nu ir nonācis.
Vēsturē kaut kas tāds nav jaunums. Mozart un Salieri, Lenon un Chapman ... - vārdu pāri, kuri pirmie iešaujas prātā. Un, lūk! Brazīliešu tautas mīlulis un cerība - 22 gadus jaunais Neymar ... un 28 gadus vecais Juan Zúñiga no Kolumbijas, strādājošs itāliešu klubā Napoli. Talants pret agresīvu pelēcību. Tādu izturīgu, muskuļotu laukuma skraidītāju un tukša gaisa spārdītāju mēs katrā turnīrā redzam simtiem. Sevišķi noderīgi tie ir, ja vajag kādu līderi sakropļot. Vainīgo diskvalifikācija komandai skādi nenes, bet pretinieks var norakstīt visas savas ambīcijas.
Brazīliešu kapteinis Thiago Silva nav tik kategorisks:

Brazil captain Thiago Silva,

who will also miss the semi-final after being booked on Friday,

refused to blame Zuniga for the injury.

"Zuniga is not a bad guy.

But at that moment he wasn't very prudent,

he could have held up a bit, fouled in a different way."

Ja es pareizi sapratu, "nesliktajam puisim" vajadzējis būt nedaudz uzmanīgākam un nelietību pastrādāt kaut kā citādāk.

Kāpēc futbols ... VII

Astotdaļfināli beigušies. Pāris dienu pārdomām. Ja ņem tā tīri formāli, tad nekādu jaunu pārsteigumu šajā fāzē "navaid", jo sacensības turpina visi grupu uzvarētāji. Bet statistika iezīmē dažas likumsakarības. Uzkrītoši ir tas , ka no 8 spēlēm tikai 3 beidzās pamatlaikā - NED, COL, FRA. Tas liecina vai nu par līdzīgiem spēkiem, vai par piesardzību. 7 uzvarētājas atklāja rezultātu, tikai NED izdevās vinnēt kā iedzinējai. Tikai 2 uzvarētājas pretinieka vārtus atslēdza pirmajā puslaikā - BRA, COL. Pārējās otrajā puslaikā un papildlaikā. Tas atkal liecina par to, ka, kamēr ūdens mutē nesmeļas, vairums komandu riskēt nevēlas. Ir arī otrs skaidrojums. Kamēr pretinieks nav paguris, tas aizsargājas puslīdz bez kļūdām.

Man nekad nav patikusi prognozēšana. Vienmēr atceros to censoni, kurš skaļi izpaudās, visu mūžu "skaitļojot" kārtējo pasaules galu, bet beigās laikam pašam kaut kas samisējās ar dalību šajos medību laukos. Pasaulei, kura spītīgi turpināja eksistēt, tobrīd palika vieglāk.
Tāpat ir ar futbolu. Miljoniem ļautiņu mēģina saskatīt kādā no pretendentēm to zelta stīgu, kas jau šobrīd spēlē paspīd un kas ļaus tai vinnēt kausu. Vieglāk ir tiem, kas tic tikai savai komandai un bez jebkādām ierunām. Bezierunu mīlestība. 7/8 no pārējiem "stratēģiem" kļūdīsies.
Viens no rādītājiem varētu būt komandu iesistspēja. Tātad,

NED - 12

COL - 11

GER - 9

BRA - 8

FRA - 8

ARG - 6

BEL - 6

CRC - 5

Ja spēlētāju griezumā, atmetot vienu vārtu guvējus (vienu vārtu guvējiem tiek inkriminēti tikai gadījuma sakari ar pretinieka vārtiem).

James Rodríguez COL - 5

Neymar BRA, Thomas Müller GER, Lionel Messi ARG - 4

Arjen Robben NED, Robin van Persie NED, Karim Benzema FRA - 3

Memphis Depay NED, Jackson Martínez COL, Bryan Ruiz CRC - 2

Sanāk, ka NED komandā ir 3 veči, kas prot iesist, COL komandā 2, bet BRA, GER, ARG, FRA, CRC - pa vienam. BEL savdabība ir tanī, ka starp 6 vārtu autoriem neviens neatkārtojas :)

Psiholoģiski vieglāk ir tiem, kas izkrīt. Kādu brīdi pasāp pēdējais zaudējums, kāds beidz karjeru, kāds atkāpjas, kādu patriec. Un dzīvo tālāk. Bet stundām un dienām gaidīt nākošo spēli, slēpties no radiem - draugiem, "padomdevējiem", kritikas un paģērošā pūļa. Nezin, kā cilvēks to var izturēt. Šis nav sporta veids,  par kuru interesējas tikai ģimene, treneri un federācijas birokrāti. Šis ir sporta karalis, kura dēļ aizkaitinātu fanu tūkstoši demolē pilsētas un viens otra interfaces. Pat dažu labu nomaitā pa burzmu.
Pasen skatījos filmu par dažiem futbola faniem, kuri dodās no viena Eiropas gala uz otru, lai būtu klāt karsti mīļotā kluba kārtējā spēlē. Bija parādīti dažādi mazprātīgi piedzīvojumi. Bet tad viņi sastapa meiteni un viņas ģimeni, kuri bēga no īsta kara Balkānos ... Vienvārdsakot, filmas autori kinoskatītājam mēģināja ielāgot, ka ir reālas cilvēku traģēdijas un virtuālas (t.i. traģēdijas ap un iekš futbola).
Par to bija kino. Daudz domāju. Neko neizdomāju. Tikai to, ka cilvēks parasti ar savu "reālo" dzīvi ir stipri nemierā, tāpēc izmisīgi meklē iespējas no tās atslēgties, apdullināties, ienirt atkarībās, kaut kādos hobijos.
Futbols ir viena no šādām iespējām.

... piekusu ...

14.07.14. būs sevišķi interesanti šo "loģikas caureju" pārlasīt,
bet liels kauns nav sagaidāms, jo prognozējis neko neesmu :)))

Kāpēc futbols ... VI

BRA-CHL 3:2
Spēle, kas atņem pēdējos spēkus. 3 stundas mokošas neziņas. Tu, cilvēks, skaties to visu jau no komandu uznāciena un lāgā netici, ka tas var izdoties.
Brazīlijas himnas laikā TV operatori rāda spēlētāju un skatītāju tuvplānus. Tas ir neaprakstāmi, cik viņi ir vienoti savās lūgšanās. Pēkšņi pieleca, ka viņu himna ir trīsdaļīga. Vispirms ir ievads - pavadījums, tad turpinās ar vārdiem un beigās viss stadions runā, izkliedz savu sakāmo bez mūzikas. Tā ir maģija, ko bez as'rām skatīties nav iespējams.
Bet spēles laikā laukumā jūtama kaut kāda nolemtība, nomāktība. Nav tā viegluma un jautrības, kad goli pretinieka vārtos birst non-stop,  kad spēle rit kā viņu dzīvespriecīgais karnevāls. Nepārtraukti jādomā par to, ka līdz ar čempionāta saimnieku iespējamo neveiksmi viss tas pasākums vienkārši zaudēs krāsas un jēgu.
Tribīnēs, protams, nemitīgi tiek meklēta un foķēta arī Neymar bijusī draudzene. Brazīliete Bruna Marquezine - aktrise un modele. Ak, jaunība!

Puisim pa to laiku neiet viegli. Čīlieši draudus saprot un tur Neymar tuvumā vairākus "miesassargus" uzreiz. Ne apspēlēt, ne aizbēgt, ne uzsist pa kasti. Kā saka latvieši - Mission: Impossible.

Viss. Spēle galā, papildlaiks galā, spēlētāji viens pēc otra sen jau krīt gar zemi ar krampjiem kājās. Pendeles. Neymar sitīs un pie tam kā pēdējais - piektais. Scolari uzskata, ka 22 gadus jaunajai valsts cerībai pietiks gan aukstasinības, gan veiksmes šīs pavisam nejautrās spēles noslēgumā. Viņam taisnība. Neymar iesit, bet čīlietim Kāviņ'tursauc laimes vietā atplaiksnās vārtu stabs, - t. i. biļetes mājup.

Vēlāk rādīs otru astotdaļfināla spēli, bet jūtos tik iztukšots, ka turpmākais kļūst dziļi paralēls.

Kāpēc futbols ... V

Šodien sākas astotdaļfināls. Iespaidi par BRA-CMR 4:1 jau apauguši ar sūnu. Bet tomēr. Spēle, kas brazīļiem bija kā formalitāte. Laikam jau kaut kādi teorētiski varianti pastāvēja, ka favorīti varēja palikt otrajā vietā grupā. Tad būtu bijis jāpagrūž pēdējā spēlē ar nosacījumu, ka Meksika vinnē horvātus tā, kā arī vinnēja. Jā, bet kāpēc gan lai pagrūztu, ja spēlē savās mājās, savas publikas priekšā, ja komandas sportiskā forma un gūtu vārtu garša jāuztur svaiga.

Atgriežoties pie rakstītā par iepriekšējo spēli, kad bumba vārtos nelīda. Lūk, toties šajā spēlē bumba vārtos "līda" pavisam paklausīgi. Vārtu momentu bija vēl vairāk kā golu, - jocīgi būtu, ja otrādāk :)))
Es varu tikai minēt par uzdevumiem, ko treneris Scolari  šajā spēlē "sprauda" saviem spēlētājiem. Varbūt sadarbības slīpēšana uzbrukumā, varbūt ticības stiprināšana saviem spēkiem. Nav svarīgi. Brazīļi nospēlēja skaisti. Neymar no centrējuma uz vārtu priekšu vienkārši pielika kāju un novirzīja bumbu tālajā stūrī. Tas bija gana tuvu vārtiem ar pilnīgi nenosakāmu bumbas virzienu, ka vārtsargs paspēja tikai rokas pastiept uz priekšu kā lūgšanā. Pēc tam bija Neymar mauciens no gaisa. Žēl, tieši pa vidu vārtiem un tieši virsū vārtsargam.
Otrs brazīļu gols bija izcils. Situācija nevainīga. Neymar saņem bumbu pie sodlaukuma līnijas un dodas uz vidu. Tempā. Atvēzējas, aizsargs krīt priekšā, bet sitiens seko zem izstieptās aizsarga kājas, kas arī vārtsargam izrādās pretgaitā.
Tad seko brazīļu kombinācija sodlaukumā, ko mēdz saukt par izspēli līdz vārtu līnijai. Tomēr Hulk tik izveicīgs nav un sapinas.
Un atkal centrējums uz vārtu priekšu, šoreiz uzbrukuma smailē Fred - ar galvu. Spēle "nokārtota" - izlemj brazīļu treneris un Neymar var doties uz maiņu. Vēl iesit Fernandinho, kurš saspēles rezultātā sodlaukumā izvirzās sitiena pozīcijā, līdz ar to publikai pierādot, ka komanda prot iesist arī bez līdera.

Kāpēc futbols ... IV

Braucam tālāk. BRA-MEX 0:0
Neizšķirtas spēles droši vien var samērā skaidri klasificēt. Es pieļauju, ka ir sarunāti neizšķirti. Ir nesamiernieciski neizšķirti, kad pretinieki klapē vārtos uz nebēdu un beigās iedzinējam izdodas rezultātu izlīdzināt.  Ir vienaldzības neizšķirti, kad nevienam neko nevajag, kad spēles iznākums neietekmē situāciju turnīrā. Un ir spēles, kad bumba vārtos nelien. Momenti, izdevības ir, bet rezultāts "navaid".
Meksikai šajā kausa izcīņā ir stipra komanda. Ar Guillermo Ochoa - gados jaunu un izcilu vārtsargu. Arī tāpēc neizšķirts.
Joprojām ar milzīgu interesi iepazīstu brazīļu līderi. Man pat grūti iedomāties, kāds atbildības slogs šajās dienās uz viņu gulst. Kādai jābūt pacilātībai, lai savas himnas laikā apraudātos. Es zinu, kā tas ir. Pāris reižu ar mani notika tas pats 90-to gadu sākumā. Arī 1993. gada Dziesmu svētkos.
Bet cīņa, protams, tik liriska neizvērtās. Neymar spēli aizvadīja ar pilnu duku. Skaists sitiens ar galvu vārtu apakšējā stūri. Pārgalvīgs reids ar bumbu cauri aizsardzības biežņai. Soda sitiens gar stabu. Pelé stilā - soda laukumā uz krūtīm uzņemta bumba un sitiens vārtu stūrī. Un visbeidzot - no soda sitiena pie vārtiem iecelta bumba un Thiago Silva sitiens ar galvu. Veiksmes gadījumā goliem pāris būtu bijis jābūt.
Bet nebija.
Ja es būtu sazvērestības teoriju piekritējs, tad teiktu, ka abām komandām neizšķirts bija kompromisa variants. Ar tādu domu, ka mēs, lūk, ar četriem punktiem katrai - esam iezīmējuši, kurš izies no grupas. Lai tie horvāti un tie tur no Kamerūnas pastāv pie ratiem. Bet tas lai paliek manas samaitātās fantāzijas dzīlēs, jo cilvēks galu galā futbolā meklē un saredz tikai to tīro un patieso.

Kāpēc futbols ... III

Nu ko! Aiziet! BRA-CRO 3:1
Maniem brazīļiem daudz jauniešu. Bet ar pieredzi un augstu tirgus cenu (trešajā vietā aiz pasaules čempioniem spāņiem un “vācu mašīnas”) - € 507 miljoni. Esmu sekojis Neymar (da Silva Santos Júnior) gaitām. Pārējos šovasar jāiepazīst: Oscar, Hulk, Marcelo, Fred … Pirmās minūtes, pirmās piespēles. Jā, tas ir brazīļu stils, tāpēc viņus dievinu.
Par pretiniekiem man nav ko teikt. Pat, ja būtu. Spēles gaitā un vēlāk izvērtās skaļas vaimanas par piešķirto “pendeli”. Nu, un? Visus četrus golus sasita brazīļi, - vienu savos un trīs pretinieka vārtos. Spēli vinnēja, fanus noveda līdz ekstāzei. Tāds ir spēles sausais atlikums. Ok, japāņu tiesnesis brazīļa kritienā falšu neieraudzīja. Bet tik tālu tas mūsdienu futbols ir “attīstījies”. Ja prasmīgs futbolists atradīsies pietiekoši tuvu pretinieka vārtiem un aizsardzību nepratīs piečakarēt, viņš pats āķēsies aiz aizsargu kājām, rokām un rumpjiem, lai tikai satriecoši nogāztos. Var to nosodīt, izsamist, bet var arī skatīties plašāk. Ko viņš zaudē? Saņems aizrādījumu par teātri? Jeb tomēr soda sitienu, kas iespējas uz panākumu krasi palielina.

Es sāku saprast, ar ko zvaigzne atšķiras no futbolistu masas. Neymar. Nes godpilno Pelé numuru - 10. Tieviņš, 175 cm, ātrs, tehnisks, ārkārtīgi acīgs. Manuprāt, vienlīdz labi sit ar abām kājām. Ar galvu sit. Bet galvenais, - viņš saskata iespēju driblam vai sitienam tur, kur nezvaigznes vienkārši neriskē. Skaidrs, ka izdodas ne vienmēr. Bet acīs deg tāda jauna vilka pārgalvība un alkas pēc asinīm (panākumiem), ka medījumam piemetas skrejamais. Pretinieks nonāk tādā pushipnotiskā nevarībā, - ko gan viņš šoreiz man nodarīs. Nodarīja pāris līderim raksturīgas lietas. No burzmas precīzi, ne visai stipri iesita vārtu tālajā stūrī plus - iesita "pendeli". Neskatoties uz to, ka vārtsargs uzminēja, uz kuru pusi gāzties. Saldajā - Oscar. Nedaudz līdzīgs pirmajam golam, tikai otrā stūrī, no mazākas burzmas un gaitā.
Dievinu brazīļus!

Kāpēc futbols ... II

No kurienes šī apmātība? Kā kuram. No tēva neko tādu neuzzināju. Bet kopā ar draugiem sākām to "pūsli" spārdīt. Pagalmā. Pļavā. Tad ciemata stadionā. "Mūsu māja" pret "jūsu māju". Vai "mūsu māja" pret pārējiem. Sāka izdoties dribls, apvešana, piespēle izrāvienam, pieuga izturība, sitiena spēks un precizitāte. Vienreiz no stūra sitiena izdevās iegriezt tālajā devītniekā, citreiz apmānīt, "noguldīt" vārtsargu vai ietriekt bumbu cauri vārtiem tuvējās eglītēs. Vēl citreiz izdevās realizēt “negulētās naktīs” apsmadzeņotu piespēli ar papēdi vai vēl kādu komandspēles triku. Ar galvu sist nepatika, kaut arī nācās. Laikam katliņa bija žēl. Arī mājās pieteica, ka smadzenes vēl var noderēt :) Lai kā tur nebūtu, “meistarība” auga. Līdz ar to arī izpratne par to, kas notiek lielā futbola laukumā. Šis, manuprāt, ir izšķirošs moments. Puika, kurš bumbu nekad nav spārdījis, kurš tādu vai citādu iemeslu dēļ tajos brīžos bijis aizņemts, piemēram, ar klavierspēli, izšūšanu vai plastilīnu, - diez vai jel kad kļūst par futbola fanu.
"Brīnuma" apjausma. Kādās vasaras brīvdienās krusttēva mājās televizorā ieraudzīju pasaules čempionātu. 1970. gads. Meksika. Zelta dieviete. Brazīļi - Pelé, Rivellino, Jairzinho, Gérson, Carlos Alberto, Clodoaldo, Tostão ... Uzvārdi, kurus atceros uzreiz. Citus arī, kaut gan tagad i-Netā var atrast visu. Pirmo reizi ieraudzīju to pašatdevi, ticību uzvarai, publikas pielūgsmi. Spēli kā deju. Vīriešus - aizrautīgus kā bērnus. Un bezgalīgo pateicību viņiem par pārdzīvojumiem. Tā es "saslimu". Līdz šobaltdienai, kad atkal ir Brazīlija, dzeltenzaļzilās formas un viņu futbols kā deja.

Kāpēc futbols ... I

Ir tāds fenomens - futbols. Vīriešu izpildīts, vīriešu uzturēts, vadīts un no tribīnēm atbalstīts. Protams, tur ir arī solidāras sievietes. Jo tā viena no retajām vietām līdzās vīrietim, kurš ir aizrāvies, atvērts un emocionāls.
Brīvs. Īsts. Patiess.
Pa ausu galam dzirdēju par kaut kādu aptauju vīriešiem (Balkānos? Pasaules kausa sakarā?). Ko viņi izvēlēsies - futbolu vai seksu ar sievu? 9 no 10 ... :) To domu gaitu varu iedomāties: - Tagad būs spēle(s). Atlikt nevar. Ilgu laiku iepriekš nozīmēts laiks un vieta, izpirktas biļetes, rezervētas viesnīcas, iegrožota satiksme. Ja ne akurāt klātienē, tad paša mājās televizors šim notikumam ir "aizsists". Jā, spēle var sanākt "nekāda". Spēle var sarūgtināt līdz izmisumam. Taču tā vai nākošā var dāvāt sajūsmu, brīnumu, sprādzienu. Uz to ir likme. Bet sekss nekur neizčabēs, kāds nu tas kuram tur ir. Tas nu tā, - par faniem.



Spēlētājiem daudz grūtāk. Viņu problēmu var ielikt divos vārdos: - JĀATTAISNO CERĪBAS!!! Vadības priekšā - par to, ka iekļāva sastāvā. Publikas priekšā - par to, ka stāv un krīt par savu spēlētāju, komandu, valsti. Darba devēju priekšā - par to, ka maksā salīgtos tūkstošus un miljonus. Nu, un vissvarīgākais, tuvāko priekšā - par to, ka uzaudzināja, atbalsta, uzmundrina un samīļo.

Auksti!