Braucam tālāk. BRA-MEX 0:0
Neizšķirtas spēles droši vien var samērā skaidri klasificēt. Es pieļauju, ka ir sarunāti neizšķirti. Ir nesamiernieciski neizšķirti, kad pretinieki klapē vārtos uz nebēdu un beigās iedzinējam izdodas rezultātu izlīdzināt. Ir vienaldzības neizšķirti, kad nevienam neko nevajag, kad spēles iznākums neietekmē situāciju turnīrā. Un ir spēles, kad bumba vārtos nelien. Momenti, izdevības ir, bet rezultāts "navaid".
Meksikai šajā kausa izcīņā ir stipra komanda. Ar Guillermo Ochoa - gados jaunu un izcilu vārtsargu. Arī tāpēc neizšķirts.
Joprojām ar milzīgu interesi iepazīstu brazīļu līderi. Man pat grūti iedomāties, kāds atbildības slogs šajās dienās uz viņu gulst. Kādai jābūt pacilātībai, lai savas himnas laikā apraudātos. Es zinu, kā tas ir. Pāris reižu ar mani notika tas pats 90-to gadu sākumā. Arī 1993. gada Dziesmu svētkos.
Bet cīņa, protams, tik liriska neizvērtās. Neymar spēli aizvadīja ar pilnu duku. Skaists sitiens ar galvu vārtu apakšējā stūri. Pārgalvīgs reids ar bumbu cauri aizsardzības biežņai. Soda sitiens gar stabu. Pelé stilā - soda laukumā uz krūtīm uzņemta bumba un sitiens vārtu stūrī. Un visbeidzot - no soda sitiena pie vārtiem iecelta bumba un Thiago Silva sitiens ar galvu. Veiksmes gadījumā goliem pāris būtu bijis jābūt.
Bet nebija.
Ja es būtu sazvērestības teoriju piekritējs, tad teiktu, ka abām komandām neizšķirts bija kompromisa variants. Ar tādu domu, ka mēs, lūk, ar četriem punktiem katrai - esam iezīmējuši, kurš izies no grupas. Lai tie horvāti un tie tur no Kamerūnas pastāv pie ratiem. Bet tas lai paliek manas samaitātās fantāzijas dzīlēs, jo cilvēks galu galā futbolā meklē un saredz tikai to tīro un patieso.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru