Neliela atkāpe par pašu līdzjušanu. Es sev nemītīgi pārvaicāju: - Vai tā ir tikai sliņķu nodarbe? Varbūt cilvēkam, kuram katra dzīves sekunde pakārtota paša mērķu īstenošanai, nemaz nav interese par citu pūliņiem sportā? Un tad es sev atbildu tā: - Līdzjutējs, kurš vajadzīgajā brīdī tīri finansiāli spēj aizlidot pāri puspasaulei, lai nonāktu starp liela stadiona skatītājiem, sliņķis nevar būt pēc definīcijas. Viņam jābūt pietiekoši nopietnam darbam vai biznesam, vai arī viņam jābūt izsitušamies līdz valsts varas postenim ar atļauju šo valsti pārstāvēt. Tātad naudīgs līdzjutējs sporta svētkus vēro klātienē, bet ar mazāk naudas - TV vai datora ekrānā. Bet abi ir līdzjutēji :)
Otrs jautājums. Kāpēc mēs to darām? Cits, lai izlādētos, ... t. sk. izbļautos, piedzertos, izkautos, izālētos, līdz pat skatlogu sišanai un automašīnu dedzināšanai. Cits, lai satiktu "savējos", sajustu pūļa enerģiju, tribīņu viļņus un izdziedātu pašiem vien zināmus unisonus. Nezinu. Es meklēju sportistu emocijas. Tikai apmēram stādos priekšā to elles darbu, kas gadiem jāieliek, lai tiktu starp valsts sporta pārstāvjiem. Un, kad esi nonācis līdz pjedestālam vai pavisam nedaudz pietrūcis, tad tās prieka vai sarūgtinājuma asaras ... Apraudāties var jebkurš, ne tikai sievietes. Tas viss ir tik īsts, ka es apraudos līdzi. Tās arī ir tās "narkotikas", ko meklēju vēl un vēl.
Un trešais arguments, manuprāt, ir sekojošs. Jaunība ir jebkura dzīves spilgtākais periods. Kad esi jauns, gan vari visu, gan izdodas viss. Grozi kā gribi, bet lielais sports ir jaunībai piederošs. Kā lai tam neseko? Kā lai neseko cilvēka fizisko spēju progresam, viņa arvien Citius, Altius, Fortius. Tieši līdzjušana palīdz sevī uzturēt to vīziju, ka esi piederīgs cilvēku visaktīvākajai daļai, piederīgs viņu varēšanai, tātad piederīgs jaunībai. Tik pat svarīga ir atgriezeniskā saite. Pilnas tribīnes un tūkstošbalsīgs atbalsts sportistam ir kā dopings. Pirms uzstāšanās viņš paceļ rokas un sit plaukstas, lai saņemtu akceptu tam, ko gatavojas paveikt. Saņem ... un paveic, un rāda publikai ar pirkstiem saliktu sirds simbolu: - Paldies, bez jums es to nespētu! Es mīlu jūs visus!
Par šeit rakstāmo domāju sen. Gribēju ķerties klāt jau 8. augustā, kad mūsu pludmales volejbolisti pirmajā spēlē burtiski ar zobiem izrāva uzvaru pret kanādiešiem. Intriga tur bija pietiekoša. Tas tīri statistiski bija ārkārtīgi neērts pretinieks. Neatceros, vai viņi vispār nebija vinnēti vai arī 3 setu spēlēs mūžīgi nācies piekāpties. Esmu darbā, spēle iet un vienīgā cerība, ka no telefona izdosies izmānīt tiešraidi. Izdodas! Pie tam pavisam gaumīgā kvalitātē. Rit 3. sets. 11:13 zaudējam. Tad notiek kaut kas prātam neaptverams! Padodas viss, ko pasāk! Tā sacīt, noķēra savu spēli! 4 punkti pēc kārtas mūsējiem un uzvara visā spēlē.
Komentētājs saka apmēram tā: - Šodien gan daudziem Latvijā darbs veiksies krietni labāk. Es viņam piekritu par visiem 100. Ja mūsu sportisti spēj paveikt kaut ko tādu, tad grēks būtu kunkstēt par pašu maizesdarba sīkajām grūtībām. Darbs gāja kā daždien, tikai krāsaināk :)
Neviens tobrīd nezināja, ka mūsu puišiem tas būs vienīgais panākums. Bet milzīgs paldies par to uzvaras mirkli. Nopietni!
Pēc tam skatījos interviju ar citu Latvijas pludmales volejbola treneri, kurš tā caur puķēm vispār sāka apšaubīt Jāņa un Aleksandra pāra eksistences jēgu. Sapratu, ka iestājusies latviešu mīļākās nodarbošanās fāze - noknābt paklupušos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru