Kāpēc futbols ... VI

BRA-CHL 3:2
Spēle, kas atņem pēdējos spēkus. 3 stundas mokošas neziņas. Tu, cilvēks, skaties to visu jau no komandu uznāciena un lāgā netici, ka tas var izdoties.
Brazīlijas himnas laikā TV operatori rāda spēlētāju un skatītāju tuvplānus. Tas ir neaprakstāmi, cik viņi ir vienoti savās lūgšanās. Pēkšņi pieleca, ka viņu himna ir trīsdaļīga. Vispirms ir ievads - pavadījums, tad turpinās ar vārdiem un beigās viss stadions runā, izkliedz savu sakāmo bez mūzikas. Tā ir maģija, ko bez as'rām skatīties nav iespējams.
Bet spēles laikā laukumā jūtama kaut kāda nolemtība, nomāktība. Nav tā viegluma un jautrības, kad goli pretinieka vārtos birst non-stop,  kad spēle rit kā viņu dzīvespriecīgais karnevāls. Nepārtraukti jādomā par to, ka līdz ar čempionāta saimnieku iespējamo neveiksmi viss tas pasākums vienkārši zaudēs krāsas un jēgu.
Tribīnēs, protams, nemitīgi tiek meklēta un foķēta arī Neymar bijusī draudzene. Brazīliete Bruna Marquezine - aktrise un modele. Ak, jaunība!

Puisim pa to laiku neiet viegli. Čīlieši draudus saprot un tur Neymar tuvumā vairākus "miesassargus" uzreiz. Ne apspēlēt, ne aizbēgt, ne uzsist pa kasti. Kā saka latvieši - Mission: Impossible.

Viss. Spēle galā, papildlaiks galā, spēlētāji viens pēc otra sen jau krīt gar zemi ar krampjiem kājās. Pendeles. Neymar sitīs un pie tam kā pēdējais - piektais. Scolari uzskata, ka 22 gadus jaunajai valsts cerībai pietiks gan aukstasinības, gan veiksmes šīs pavisam nejautrās spēles noslēgumā. Viņam taisnība. Neymar iesit, bet čīlietim Kāviņ'tursauc laimes vietā atplaiksnās vārtu stabs, - t. i. biļetes mājup.

Vēlāk rādīs otru astotdaļfināla spēli, bet jūtos tik iztukšots, ka turpmākais kļūst dziļi paralēls.

Kāpēc futbols ... V

Šodien sākas astotdaļfināls. Iespaidi par BRA-CMR 4:1 jau apauguši ar sūnu. Bet tomēr. Spēle, kas brazīļiem bija kā formalitāte. Laikam jau kaut kādi teorētiski varianti pastāvēja, ka favorīti varēja palikt otrajā vietā grupā. Tad būtu bijis jāpagrūž pēdējā spēlē ar nosacījumu, ka Meksika vinnē horvātus tā, kā arī vinnēja. Jā, bet kāpēc gan lai pagrūztu, ja spēlē savās mājās, savas publikas priekšā, ja komandas sportiskā forma un gūtu vārtu garša jāuztur svaiga.

Atgriežoties pie rakstītā par iepriekšējo spēli, kad bumba vārtos nelīda. Lūk, toties šajā spēlē bumba vārtos "līda" pavisam paklausīgi. Vārtu momentu bija vēl vairāk kā golu, - jocīgi būtu, ja otrādāk :)))
Es varu tikai minēt par uzdevumiem, ko treneris Scolari  šajā spēlē "sprauda" saviem spēlētājiem. Varbūt sadarbības slīpēšana uzbrukumā, varbūt ticības stiprināšana saviem spēkiem. Nav svarīgi. Brazīļi nospēlēja skaisti. Neymar no centrējuma uz vārtu priekšu vienkārši pielika kāju un novirzīja bumbu tālajā stūrī. Tas bija gana tuvu vārtiem ar pilnīgi nenosakāmu bumbas virzienu, ka vārtsargs paspēja tikai rokas pastiept uz priekšu kā lūgšanā. Pēc tam bija Neymar mauciens no gaisa. Žēl, tieši pa vidu vārtiem un tieši virsū vārtsargam.
Otrs brazīļu gols bija izcils. Situācija nevainīga. Neymar saņem bumbu pie sodlaukuma līnijas un dodas uz vidu. Tempā. Atvēzējas, aizsargs krīt priekšā, bet sitiens seko zem izstieptās aizsarga kājas, kas arī vārtsargam izrādās pretgaitā.
Tad seko brazīļu kombinācija sodlaukumā, ko mēdz saukt par izspēli līdz vārtu līnijai. Tomēr Hulk tik izveicīgs nav un sapinas.
Un atkal centrējums uz vārtu priekšu, šoreiz uzbrukuma smailē Fred - ar galvu. Spēle "nokārtota" - izlemj brazīļu treneris un Neymar var doties uz maiņu. Vēl iesit Fernandinho, kurš saspēles rezultātā sodlaukumā izvirzās sitiena pozīcijā, līdz ar to publikai pierādot, ka komanda prot iesist arī bez līdera.

Kāpēc futbols ... IV

Braucam tālāk. BRA-MEX 0:0
Neizšķirtas spēles droši vien var samērā skaidri klasificēt. Es pieļauju, ka ir sarunāti neizšķirti. Ir nesamiernieciski neizšķirti, kad pretinieki klapē vārtos uz nebēdu un beigās iedzinējam izdodas rezultātu izlīdzināt.  Ir vienaldzības neizšķirti, kad nevienam neko nevajag, kad spēles iznākums neietekmē situāciju turnīrā. Un ir spēles, kad bumba vārtos nelien. Momenti, izdevības ir, bet rezultāts "navaid".
Meksikai šajā kausa izcīņā ir stipra komanda. Ar Guillermo Ochoa - gados jaunu un izcilu vārtsargu. Arī tāpēc neizšķirts.
Joprojām ar milzīgu interesi iepazīstu brazīļu līderi. Man pat grūti iedomāties, kāds atbildības slogs šajās dienās uz viņu gulst. Kādai jābūt pacilātībai, lai savas himnas laikā apraudātos. Es zinu, kā tas ir. Pāris reižu ar mani notika tas pats 90-to gadu sākumā. Arī 1993. gada Dziesmu svētkos.
Bet cīņa, protams, tik liriska neizvērtās. Neymar spēli aizvadīja ar pilnu duku. Skaists sitiens ar galvu vārtu apakšējā stūri. Pārgalvīgs reids ar bumbu cauri aizsardzības biežņai. Soda sitiens gar stabu. Pelé stilā - soda laukumā uz krūtīm uzņemta bumba un sitiens vārtu stūrī. Un visbeidzot - no soda sitiena pie vārtiem iecelta bumba un Thiago Silva sitiens ar galvu. Veiksmes gadījumā goliem pāris būtu bijis jābūt.
Bet nebija.
Ja es būtu sazvērestības teoriju piekritējs, tad teiktu, ka abām komandām neizšķirts bija kompromisa variants. Ar tādu domu, ka mēs, lūk, ar četriem punktiem katrai - esam iezīmējuši, kurš izies no grupas. Lai tie horvāti un tie tur no Kamerūnas pastāv pie ratiem. Bet tas lai paliek manas samaitātās fantāzijas dzīlēs, jo cilvēks galu galā futbolā meklē un saredz tikai to tīro un patieso.

Kāpēc futbols ... III

Nu ko! Aiziet! BRA-CRO 3:1
Maniem brazīļiem daudz jauniešu. Bet ar pieredzi un augstu tirgus cenu (trešajā vietā aiz pasaules čempioniem spāņiem un “vācu mašīnas”) - € 507 miljoni. Esmu sekojis Neymar (da Silva Santos Júnior) gaitām. Pārējos šovasar jāiepazīst: Oscar, Hulk, Marcelo, Fred … Pirmās minūtes, pirmās piespēles. Jā, tas ir brazīļu stils, tāpēc viņus dievinu.
Par pretiniekiem man nav ko teikt. Pat, ja būtu. Spēles gaitā un vēlāk izvērtās skaļas vaimanas par piešķirto “pendeli”. Nu, un? Visus četrus golus sasita brazīļi, - vienu savos un trīs pretinieka vārtos. Spēli vinnēja, fanus noveda līdz ekstāzei. Tāds ir spēles sausais atlikums. Ok, japāņu tiesnesis brazīļa kritienā falšu neieraudzīja. Bet tik tālu tas mūsdienu futbols ir “attīstījies”. Ja prasmīgs futbolists atradīsies pietiekoši tuvu pretinieka vārtiem un aizsardzību nepratīs piečakarēt, viņš pats āķēsies aiz aizsargu kājām, rokām un rumpjiem, lai tikai satriecoši nogāztos. Var to nosodīt, izsamist, bet var arī skatīties plašāk. Ko viņš zaudē? Saņems aizrādījumu par teātri? Jeb tomēr soda sitienu, kas iespējas uz panākumu krasi palielina.

Es sāku saprast, ar ko zvaigzne atšķiras no futbolistu masas. Neymar. Nes godpilno Pelé numuru - 10. Tieviņš, 175 cm, ātrs, tehnisks, ārkārtīgi acīgs. Manuprāt, vienlīdz labi sit ar abām kājām. Ar galvu sit. Bet galvenais, - viņš saskata iespēju driblam vai sitienam tur, kur nezvaigznes vienkārši neriskē. Skaidrs, ka izdodas ne vienmēr. Bet acīs deg tāda jauna vilka pārgalvība un alkas pēc asinīm (panākumiem), ka medījumam piemetas skrejamais. Pretinieks nonāk tādā pushipnotiskā nevarībā, - ko gan viņš šoreiz man nodarīs. Nodarīja pāris līderim raksturīgas lietas. No burzmas precīzi, ne visai stipri iesita vārtu tālajā stūrī plus - iesita "pendeli". Neskatoties uz to, ka vārtsargs uzminēja, uz kuru pusi gāzties. Saldajā - Oscar. Nedaudz līdzīgs pirmajam golam, tikai otrā stūrī, no mazākas burzmas un gaitā.
Dievinu brazīļus!

Kāpēc futbols ... II

No kurienes šī apmātība? Kā kuram. No tēva neko tādu neuzzināju. Bet kopā ar draugiem sākām to "pūsli" spārdīt. Pagalmā. Pļavā. Tad ciemata stadionā. "Mūsu māja" pret "jūsu māju". Vai "mūsu māja" pret pārējiem. Sāka izdoties dribls, apvešana, piespēle izrāvienam, pieuga izturība, sitiena spēks un precizitāte. Vienreiz no stūra sitiena izdevās iegriezt tālajā devītniekā, citreiz apmānīt, "noguldīt" vārtsargu vai ietriekt bumbu cauri vārtiem tuvējās eglītēs. Vēl citreiz izdevās realizēt “negulētās naktīs” apsmadzeņotu piespēli ar papēdi vai vēl kādu komandspēles triku. Ar galvu sist nepatika, kaut arī nācās. Laikam katliņa bija žēl. Arī mājās pieteica, ka smadzenes vēl var noderēt :) Lai kā tur nebūtu, “meistarība” auga. Līdz ar to arī izpratne par to, kas notiek lielā futbola laukumā. Šis, manuprāt, ir izšķirošs moments. Puika, kurš bumbu nekad nav spārdījis, kurš tādu vai citādu iemeslu dēļ tajos brīžos bijis aizņemts, piemēram, ar klavierspēli, izšūšanu vai plastilīnu, - diez vai jel kad kļūst par futbola fanu.
"Brīnuma" apjausma. Kādās vasaras brīvdienās krusttēva mājās televizorā ieraudzīju pasaules čempionātu. 1970. gads. Meksika. Zelta dieviete. Brazīļi - Pelé, Rivellino, Jairzinho, Gérson, Carlos Alberto, Clodoaldo, Tostão ... Uzvārdi, kurus atceros uzreiz. Citus arī, kaut gan tagad i-Netā var atrast visu. Pirmo reizi ieraudzīju to pašatdevi, ticību uzvarai, publikas pielūgsmi. Spēli kā deju. Vīriešus - aizrautīgus kā bērnus. Un bezgalīgo pateicību viņiem par pārdzīvojumiem. Tā es "saslimu". Līdz šobaltdienai, kad atkal ir Brazīlija, dzeltenzaļzilās formas un viņu futbols kā deja.

Kāpēc futbols ... I

Ir tāds fenomens - futbols. Vīriešu izpildīts, vīriešu uzturēts, vadīts un no tribīnēm atbalstīts. Protams, tur ir arī solidāras sievietes. Jo tā viena no retajām vietām līdzās vīrietim, kurš ir aizrāvies, atvērts un emocionāls.
Brīvs. Īsts. Patiess.
Pa ausu galam dzirdēju par kaut kādu aptauju vīriešiem (Balkānos? Pasaules kausa sakarā?). Ko viņi izvēlēsies - futbolu vai seksu ar sievu? 9 no 10 ... :) To domu gaitu varu iedomāties: - Tagad būs spēle(s). Atlikt nevar. Ilgu laiku iepriekš nozīmēts laiks un vieta, izpirktas biļetes, rezervētas viesnīcas, iegrožota satiksme. Ja ne akurāt klātienē, tad paša mājās televizors šim notikumam ir "aizsists". Jā, spēle var sanākt "nekāda". Spēle var sarūgtināt līdz izmisumam. Taču tā vai nākošā var dāvāt sajūsmu, brīnumu, sprādzienu. Uz to ir likme. Bet sekss nekur neizčabēs, kāds nu tas kuram tur ir. Tas nu tā, - par faniem.



Spēlētājiem daudz grūtāk. Viņu problēmu var ielikt divos vārdos: - JĀATTAISNO CERĪBAS!!! Vadības priekšā - par to, ka iekļāva sastāvā. Publikas priekšā - par to, ka stāv un krīt par savu spēlētāju, komandu, valsti. Darba devēju priekšā - par to, ka maksā salīgtos tūkstošus un miljonus. Nu, un vissvarīgākais, tuvāko priekšā - par to, ka uzaudzināja, atbalsta, uzmundrina un samīļo.