Līdzjušana šķērsgriezumā IV jeb dāvanu dāvana 21. augustā.

Stāstot par olimpiādes mirkļiem, kas aizķēruši mani, banālas māņticības dēļ esmu apgājis futbolu. Bet tieši šis sporta veids visas 17 dienas kā akmens gulēja uz sirds.

Man pat jūlija beigās vēl nebija skaidrs, kāpēc Neymar negatavojas nākamajai sezonai Barça sastāvā. Messi ir, Suárez ir, bet mana favorīta nav. Tad nejauši redzu kadrus, kuros viņš treniņā skraida kopā ar Brazīlijas olimpiskās futbola komandas jauniešiem. Padomāju, - droši vien konsultē. Un tad pēkšņi atplaiksnījās, ka viņs taču pats ir pietiekoši jauns un pats arī ir komandas sastāvā. Tāds, lūk, garš un cilpains ceļš no sirds līdz čībām un tad atpakaļ līdz smadzenēm :)

Futbola turnīra sākums brazīļiem apakšgrupā sanāca nekāds. Bezvārtu neizšķirti pret tādām komandām kā Dienvidāfrika un Irāka. Nu, kā es tādā brīdī būtu varējis kaut ko rakstīt par futbolu? Tad beidzot 4:0 pret Dāniju, tas ļāva iekļūt ceturtdaļfinālā.

Izslēgšanas spēles. 2:0 pret Dienvidamerikas čomiem kolumbiešiem un 6:0 pusfināla rupjā spēlē pret Hondurasu. Protams, tie neuzlauztie vārti it kā viesa cerības, ka ar aizsardzību un vārtsargu varētu būt OK. Bet kāpēc Neymar tik maz sit iekšā, vairāk dalot piespēles pārējiem komandas biedriem? Plus vēl kā brīdinājums un bieds savu spēļu priekšvakarā rēgojas Brazīlijas futbola dāmu neveiksmes.

Ja paseko Vācijas komandas gaitām turnīrā, vērojama pārsteidzoši līdzīga aina. Sākumā divi neizšķirti, tikai tad sagrāve pār Fidži un divas "sausas" uzvaras izslēgšanas spēlēs. Jautājums ļoti smags: - Kurš gūs virsroku? Vai emocionālie brazīļi ar izteiktu līderi priekšgalā un nenormālu spriedzi tribīnēs un valstī kopumā? Vai pavisam cita mentalitāte - akurātie, disciplinētie vācieši - futbola lielvalsts pārstāvji.

Fināls. Neymar kļuvis nopietnāks, atbildīgāks. Viņš labi atcerās, ka pēc nesavaldības laukumā seko gari diskvalifikācijas mēneši. Un viņam šeit ir virsuzdevums: - Liekot lietā visu Spānijā gūto pieredzi, saturēt komandu un izvest to saulītē.

1:0

Good, bet diez vai pietiekoši. Vārtu guvums gan ir neticami skaists. Te gribētu piebilst par starpību starp futbolistu un LIELU futbolistu. Šādi soda sitieni apmēram 20 metrus no vārtiem spēles laikā tiek "izcīnīti" labi ja kādi divi - trīs. Un tikai izcilākie spēj kādu no tiem realizēt un tādējādi izšķirt spēles likteni.

Tad iesit vācieši. Ir kaut kas pozitīvi zīmīgs faktā, ka vāciešu sistās bumbas trīs reizes trāpa vārtu pārliktni, ne vārtos. Spēle turpinās, abām komandām izmisīgi cenšoties gūt pārsvaru. Tā arī beidzas gan pamatlaiks, gan papildlaiks. Pietrūkst mākas un veiksmes, lai iesistu uzvaras vārtus.

"Pendeles". Spēlētāji sit ļoti atbildīgi un sekmīgi. Četras reizes pēc kārtas iesit vispirms vācieši, pēc tam mājinieki. Vienas bumbas virzienu vārtu labajā pusē brazīliešu vārtsargs uzmin un gandrīz paņem, tā noslīd zem cimdiem. Piektais mēģinājums. Un brazīliešu vārtsargs gan uzmin, gan paņem.

Nāk Neymar-s.

Ir pienācis patiesības mirklis. Te Tu esi uzaudzis, tēva - bijušā profesionālā futbolista vadīts, nokļuvis futbola virsotnēs. Tu esi talantīgs, bagāts. Tu esi savas tautas un visas pasaules fanu mīlēts, dievināts. Un viņu pilnai ekstāzei Tev tā sasodītā bumba ar vienu pašu sitienu jādabū vārtos. Tu labi atceries, ka pirms mēneša draugs un komandas biedrs Messi izšķirošā Dienvidamerikas kausa mačā savu liktenīgo "pendeli" neiesita, pēc tam aiz kreņķiem paziņojot par aiziešanu no Argentīnas izlases. Stadionā ir Tavs dēls dzeltenā krekliņā ar numuru 10 ...

Hm, es te gandrīz jau drāmai scenāriju esmu sarakstījis :)

IR! GOOOOOOOOOOOOOOOOL! Tu to izdarīji!

Brazīlijai olimpiskais zelts futbolā pirmo reizi vēsturē!

Šī bij' traka diena, dēls.

Līdzjušana sķērsgriezumā III

Vēl viens stāsts par Rio un sieviešu disciplīnām. Nejauši uzdūros uz sacensībām brīvajā cīņā. Nē, es to nespēju skatīties :) Šīs pozas pusrāpus, traumētās ausis, draudīgā mīmika. Izskatās vēl dramatiskāk kā džudo vai svarcelšana. Es saprotu, ka aizliegt nevar, - demokrātija, līdztiesība, utt. Bet kā ir ar sievišķību? Ā, nav dzirdēts? OK

Nu, tas tā, liriskai atkāpei. Bet vispār man ir atklājums, kas lika pieslēgties tiešraidei četros no rīta. Starp visām pludmales volejbola komandām pavisam nemanāmi, t.i. man - azartiskam sporta karsējam - nemanāmi līdz pusfinālam nokļūst Vācijas komanda. Es pat varu sevi attaisnot tādā paviršībā. Spēles notiek Brazīlijā, visas pasaules mēdiji koncentrējušies uz mājinieku sportistiem, tradicionāli liela uzmanība tiek pievērsta sporta lielvalstij ASV. Bet tajā pašā laikā piecas uzvaras piecās spēlēs līdz pusfinālam uznes vācietes.

Slaidā bloķētāja Kira Walkenhorst ir vienkārši zeltam dzimusi. Introverta, stresa noturīga, ar izciliem fiziskiem dotumiem savam amplua. Bet amplua ir - viss vienā :) Ja jāsalīdzina ar kādu no vīriešiem pludmales volejbolā, tad varbūt ar itāļiem Nicolai Paolo un Daniele Lupo. Tas vienmēr ir ārkārtīgi simpātiski un dziļu cieņu raisoši, ja sportists nespēlē teātri, "nezīmējās", nekonfliktē ar visiem, kas kustās, bet vienkārši iet uz mērķi.

Embed from Getty Images

Bet kādā vēsākā vakarā vācu meitenes bija uzvilkušas, manuprāt, ļoti skaistas, melnas garās formas.

Nevaru izlikties nemanām vēl kādu pludmales volejbola bildi, kas visai spilgti parāda mūsdienu situāciju pasaulē. Pamanīju kādas islama valsts preses izdevuma atvērumu, kurā redzamas divas sportistes pie tīkla. Lēcienā. Viena ar lakatu galvā, bet Kirai otrpus tīkla viss augums "aizpikseļots". Vienkāršā valodā - aizmiglots. To bildi savā stāstā neiekļauju apzināti, jo esmu par to sašutis. Un man tās ideoloģijas sargātājiem ir tikai viens jautājums: - Ko jūs vispār meklējat šajos sporta svētkos? Rīkojiet paši savas sporta spēles, kurās sievietes lēks, skries un peldēs ar maisiem galvā.

Bet tuvāk pie lietas. Pusfināls. Pretinieces  - brazīliešu līderes komplektā ar publikas atbalstu. Vācietes uzvar, pateicoties vairākām netveramām servēm, Kiras blokiem un psiholoģiski daudz labvēlīgākai situācijai, jo no pieredzējušo brazīliešu puses pastāvēja zināms kārdinājums jaunākās pretinieces nenovērtēt. Rezultāts - 2:0 (21:18,21:12). Kā saka latvieši, - vienos vārtos.

Embed from Getty Images

Tikmēr otrs brazīliešu pāris pusfinālā aprauj amerikāņu zelta sapni. Taisnības labad gan jāsaka, ka amerikānietei Kerri Walsh Jennings - 38 gadīgai 3 bērnu mātei, trīskārtējai pasaules un olimpiskajai čempionei - tajā konkrētajā spēlē vienkārši negāja.

Fināls. Atkal pretī brazīlietes, atkal vāciešu netveramās serves, Kiras bloks vienmēr vietā un atkal spēle sūru grūti, bet aiziet vienas vārtos - 2:0 (21:18,21:14)

Embed from Getty Images

Apbalvošanas ceremonijā vācu meiteņu tērpi atkal pārsteidz. Tās sudraba jakas man šķiet bišķiņ kosmiskas, bet toties bruncīši ar krāsaino malu izskatās oriģināli. Pārējās "jubilāres" uzvilkušas treniņtērpus bez jebkādas fashion idejas :)

Embed from Getty Images

Līdzjušana šķērsgriezumā II

Vēl viens negaidīts notikums. Ritot olimpiskās peldēšanas pēdējai dienai, pēkšņi sapratu, ka redzu skaistāko sportisti forever :) Pernille Blume. Sieviešu skaistuma etalons katram vīrietim var būt ārkārtīgi dažāds. Tas pastāv zemapziņas līmenī, - neba jau ar prātu izkalkulēts. Man nenāk ne prātā diskutēt par to, kas patīk citiem. Patīk un patīk ... Punkts. Bet šīs meitenes parādīšanās TV ekrānā agrā rīta pārraidē lika "pamosties" man. Tikai pēc tam atradu video, uzņemtu pirms Rio spēlēm un publiskotu 27.7.16.



Skatos un tā aptuveni saprotu, cik neaprakstāmi grūts ir ceļš uz augšu. Jā, Tevi atbalsta ģimene, draugi, treneri, dakteri utt. Bet īstenībā lielākoties esi viena pret vienu ar savu gribu - negribu, varu - nevaru, ticu - neticu. Tur neviens nevar līdzēt. Riņķī kņada, rosība, bet Tu tajā brīdī neko neredzi kā vien savu lēcienu, kustības ūdenī un, ja paveiksies, - uzvaru. Jeb zaudi. Divi varianti.
Gadiem nemitīgi konkurējot, esi pārspējusi citas pašmāju atlasē un nokļuvusi Rio. Pienāk tā diena, kad nieka 50 metros kaut kādās 24 sekundēs ir jāizliek viss uzkrātais spēks un pieredze. Tur pat piekust nav laika, visam jānotiek sprādzienā.



Viss. Ko saka tablo? Jā! Tavs triumfs! Tavs! Mēģini to pieņemt :) Raudam kopā!

Dodoties prom no baseina, no kura izcelts zelts.

Uz goda pjedestāla. Dānijai iepriekšējā zelta medaļa peldēšanā bija ... 1948. gadā.

Protams, Tev ir draugs. Publiski apstiprināts. Arī Rio, arī Dānijas izlasē, airētājs René Holten Poulsen. Mazliet vecāks, kā jau pieklājās :) Iepazināties pirms 4 gadiem Londonas olimpiādē.

Te vēl viena bilde - vešas reklāmā. Tas tikai apliecina, ka mana sievietes skaistuma uztvere sakrīt ar vispārpieņemtiem kanoniem business & marketing pasaulē.

Līdzjušana šķērsgriezumā I

Tas ir noticis. Pagājuši nieka 2 gadi un atkal esmu iekritis atkarībā. No pasaules sporta lielākā notikuma, protams :) Rio. Tad tas bija pasaules kauss futbolā, tagad olimpiskās spēles.
Neliela atkāpe par pašu līdzjušanu. Es sev nemītīgi pārvaicāju: - Vai tā ir tikai sliņķu nodarbe? Varbūt cilvēkam, kuram katra dzīves sekunde pakārtota paša mērķu īstenošanai, nemaz nav interese par citu pūliņiem sportā? Un tad es sev atbildu tā: - Līdzjutējs, kurš vajadzīgajā brīdī tīri finansiāli spēj aizlidot pāri puspasaulei, lai nonāktu starp liela stadiona skatītājiem, sliņķis nevar būt pēc definīcijas. Viņam jābūt pietiekoši nopietnam darbam vai biznesam, vai arī viņam jābūt izsitušamies līdz valsts varas postenim ar atļauju šo valsti pārstāvēt. Tātad naudīgs līdzjutējs sporta svētkus vēro klātienē, bet ar mazāk naudas - TV vai datora ekrānā. Bet abi ir līdzjutēji :)
Otrs jautājums. Kāpēc mēs to darām? Cits, lai izlādētos, ... t. sk. izbļautos, piedzertos, izkautos, izālētos, līdz pat skatlogu sišanai un automašīnu dedzināšanai. Cits, lai satiktu "savējos", sajustu pūļa enerģiju, tribīņu viļņus un izdziedātu pašiem vien zināmus unisonus. Nezinu. Es meklēju sportistu emocijas. Tikai apmēram stādos priekšā to elles darbu, kas gadiem jāieliek, lai tiktu starp valsts sporta pārstāvjiem. Un, kad esi nonācis līdz pjedestālam vai pavisam nedaudz pietrūcis, tad tās prieka vai sarūgtinājuma asaras ... Apraudāties var jebkurš, ne tikai sievietes. Tas viss ir tik īsts, ka es apraudos līdzi. Tās arī ir tās "narkotikas", ko meklēju vēl un vēl.
Un trešais arguments, manuprāt, ir sekojošs. Jaunība ir jebkura dzīves spilgtākais periods. Kad esi jauns, gan vari visu, gan izdodas viss. Grozi kā gribi, bet lielais sports ir jaunībai piederošs. Kā lai tam neseko? Kā lai neseko cilvēka fizisko spēju progresam, viņa arvien Citius, Altius, Fortius. Tieši līdzjušana palīdz sevī uzturēt to vīziju, ka esi piederīgs cilvēku visaktīvākajai daļai, piederīgs viņu varēšanai, tātad piederīgs jaunībai. Tik pat svarīga ir atgriezeniskā saite. Pilnas tribīnes un tūkstošbalsīgs atbalsts sportistam ir kā dopings. Pirms uzstāšanās viņš paceļ rokas un sit plaukstas, lai saņemtu akceptu tam, ko gatavojas paveikt. Saņem ... un paveic, un rāda publikai ar pirkstiem saliktu sirds simbolu: - Paldies, bez jums es to nespētu! Es mīlu jūs visus!
Par šeit rakstāmo domāju sen. Gribēju ķerties klāt jau 8. augustā, kad mūsu pludmales volejbolisti pirmajā spēlē burtiski ar zobiem izrāva uzvaru pret kanādiešiem. Intriga tur bija pietiekoša. Tas tīri statistiski bija ārkārtīgi neērts pretinieks. Neatceros, vai viņi vispār nebija vinnēti vai arī 3 setu spēlēs mūžīgi nācies piekāpties. Esmu darbā, spēle iet un vienīgā cerība, ka no telefona izdosies izmānīt tiešraidi. Izdodas! Pie tam pavisam gaumīgā kvalitātē. Rit 3. sets. 11:13 zaudējam. Tad notiek kaut kas prātam neaptverams! Padodas viss, ko pasāk! Tā sacīt, noķēra savu spēli! 4 punkti pēc kārtas mūsējiem un uzvara visā spēlē.

Komentētājs saka apmēram tā: - Šodien gan daudziem Latvijā darbs veiksies krietni labāk. Es viņam piekritu par visiem 100. Ja mūsu sportisti spēj paveikt kaut ko tādu, tad grēks būtu kunkstēt par pašu maizesdarba sīkajām grūtībām. Darbs gāja kā daždien, tikai krāsaināk :)
Neviens tobrīd nezināja, ka mūsu puišiem tas būs vienīgais panākums. Bet milzīgs paldies par to uzvaras mirkli. Nopietni!
Pēc tam skatījos interviju ar citu Latvijas pludmales volejbola treneri, kurš tā caur puķēm vispār sāka apšaubīt Jāņa un Aleksandra pāra eksistences jēgu. Sapratu, ka iestājusies latviešu mīļākās nodarbošanās fāze - noknābt paklupušos.