Bet vēl tur ik pa brīdim vari tikt uzaicināts pie radiņiem, ja tādi ir. Pie tādiem radiņiem, kuri aicina vienmēr, ne tikai uz jubilejām. Šis stāsts būs tieši par jubileju. Jubileja jau ilgi pirms ir iecerēta izvērsta. Tas nozīmē, ka pēc uzēšanas, naktsmītnes ierādīšanas un mantu nolikšanas tiks dots laiks uzpucēties un ierasties uz Tautas teātra pirmizrādi ar pašu jubilāri galvenajā lomā. Un, protams, nekur citur kā atdzimušajā Kultūras centrā. Tā lūk!
Mazajā zālē trupa aizrautīgi nospēlē, pilnas rindas ar uzlūgtajiem skatītājiem aizrautīgi izdzīvo līdzi un tikai tad, pēc sagatavošanās priekšdarbiem, visi dodas uz svinību telpu. Arī šeit neiztikt bez pārsteiguma :) Ir pieaicināts profesionāls mūziķis, kurš viens pats ar saksofona, vokāla un tehnikas palīdzību rada teicamu muzikālo fonu jeb pavadījumu visam vakaram. Repertuārs un izpildījums izcils!
Uzrunas, ziedi, dāvanas ... siltus vārdus visu priekšā jubilārei velta pat tie, kas ikdienā nerunā :)
Acīgs fotogrāfs ir noķēris mani atbildīgā brīdī. Jo pēc pirmās ieturēšanās dejas sākas spēji, es pat teiktu - vēl ar pilniem vaigiem :)
Šai bildei arī ir zināma priekšvēsture. Nesen atpakaļ, kad paši vēl bijām jauni un skaisti, maza meitene neprātīgi gaidīja, kad būs kāda balle, kad atbrauks pieaugušais radagabals un padancinās ... Un pēkšņi jau visi lieli :)
Alūksne un svētku torte. Tie ir sinonīmi :) Šoreiz gara diskusija izvērsās par to, kā var apliet visu torti ar vienāda biezuma kārtu. Es sapratu, ka nekādi ... Bet ir aplieta.
Pie šīs bildes man atkal ir, ko teikt. Vakars rit, tauta kļūst arvien vaļīgāka, bet es visu laiku "klauvēju" pie atbildīgām personām, ka vajadzīga kopbilde. Kaut kad nebūt, bet jābūt. Pašā vidū, it kā nejauši atstātajā brīvajā vietā, es redzu krusttēvu.
Otrs rīts. Brokastlaiks vēl gabalā, tāpēc aparāts rokā un aiziet ielās.
Manā dzīvē Alūksne ierakstīta ar trekniem, košiem burtiem. Kā afišā. Esmu uzaudzis ciematā, kurā pāris mākslīgi dīķi un piesārņota čurupīte. Un tad, kādā vasaras brīvlaikā tiku atvests uz Alūksni. Te bija neparasts viss. Krusttēvs, krustmāte, viņu intensīvā ikdiena, teātris - kā dzīves vadmotīvs. Un galvenais šoks. Tu izej pāris soļus no pilsētas centra un paveras neaptverami liels ūdens klajums. Ar to par maz. Tu vari iekāpt laivā un krusttēva stiprās rokas tevi ievizina pašā ezera vidū. Es vēl nepratu peldēt un man no tā visa bij` bail. Kad visi krasti jau bezgala tālu, ūdens dieszin` cik dziļš, viņš izlec no laivas ... un nostājas uz kājām. Sēklis. Bet man vienalga bail :) Vēl atceros zivju ķeršanu ar tinu. Tā tiek izvilkta ezera pusē gar niedrēm, tad notiek dauzīšanās pa niedrēm, zivis bēg uz dziļumu un tīkla iekšā. Ļoti garšīgas, tik asaku daudz, izrādās :) Līkais bērzs, sala Cepurīte, Garā sala ... viss toreiz iesēdās atmiņā uz mūžu. Krusttēva un krustmātes jautrie ģimenes draugi, lugu mēģinājumi, dekorāciju meistarošana, vasaras izrāžu tūre pa Latgali. Šķiet, paspēju iemīlēties maza auguma aktrisītē. No tā visa man toreiz radās pārliecība, ka Alūksne arī ir tā vieta uz zemes, kur cilvēks var būt un vienmēr būs laimīgs.
Alūksne kļuvusi smuka. Lielas naudas iegrūžot, tā lēnām atkopjas no "padomju pelēcības". Šajā bildē saskatīju kaut kādas līdzības. Tālajā plānā vecais dievnams ar torni, priekšplānā divi mūsdienu dievnami - bankas :)
Dodos uz Tempļa kalnu pa stingru, sakoptu taku un koka tiltiņiem pār katru grāvi. Kādreiz tā iešana šeit bija samērā apgrūtinoša.
Tālumā jaunais tilts starp Tempļa kalnu un Salu.
Dažas bildītes no pilsētas puses. Ezers ir neaprakstāms!
Uz salas top atpūtas centrs.
Man tika parādīts kāds bērziņš, kurš ieaudzis tieši vecā stumbrā.
Patīk spilgtas mājas.
Strūklaka pie pils un pati pils.
Mākslas skola tālumā, bet galvenās šeit ir puķītes.
Kultūras centrs aiz kokiem.
Otrā krastā Tempļa kalns.
Rudens indīgā karaliene.
Te kādreiz bija Līkais bērzs, - skats uz pilsētu.
Cik es zinu, pāri ezeram tagad saimnieko NATO :)
Mani tuvākie radiņi. Divas paaudzes. Vecākā paaudze šoreiz palika mājās :)
