Ukraina un "12 krēsli"

Nekas īpašs nav noticis, bet kaut kas dīda izteikties. Atceros, skolas laikā sacerējumi nereti bija jāraksta svētdienās. Kaut mani toreiz trenktu vēlme mājās uzdoto veikt laicīgi un apzinīgi. Bet, nē! Novakare pirms brīvdienas tika veltīta pelnītai atpūtai, svētdien rīta pusē viss kas cits izrādījās interesantāks par mācību pienākumiem, un tikai pēcpusdienā, kad neko vairs nedrīkstēja atlikt, bija jāsēžās pie rakstāmgalda. Smagas atmiņas :)

Tagad viss otrādāk. Nekas neliek neko bilst, bet šādi tādi pārdzīvojumi krājas un galu galā piespiež no tās nastas atbrīvoties. Kad uzrakstīts, tad ir miers. It kā tiek paņemts apziņas nospiedums kādā konkrētā dzīves situācijā un ievērts mapē (dienasgrāmatā). Vispār, dienasgrāmata - skan pārāk bravurīgi. Varbūt jāizdomā kāds jaunvārds? Piemēram, reizimēnesīgrāmata vai reizipusgadāgrāmata? Pēc būtības daudz precīzāk, taču valodnieki (ne valodas nieki, bet tīras valodas sargi) iebildīs un arī tautas mēlei tādi murgi … - bez variantiem :)

Jā, kas tad šoreiz lēcies. Biju uz JRT izrādi “12 krēsli”. Meitas mudināts. Noskatījos, pēc tam oriģinālvalodā palasījos vēsturi, atsauksmes par romānu, par ekranizējumiem, autoru biogrāfijas. Tā visa rezultātā saskatu paralēles ar mūsdienām, ar Ukrainu, ar politiku, ar mums.

Abi autori, gan Илья́ Арно́льдович Ильф (1897-1937), gan Евге́ний Петро́вич Ката́ев ar pseidonīmu Евге́ний Петро́в (1902-1942), - dzimuši Odesā. Abi 1923. gadā ieradušies Maskavā un abi 1926. gadā izrādījušies avīzes Гудок redakcijā. Un jau 1928. gadā izdots slavenais romāns “12 krēsli”. Sižets visiem zināms. Ar nosodāmiem pagātnes “tikumiem” aplipuši padomju valsts pilsoņi (tai skaitā garīdznieks!) medī noklīdušas dārglietas. Un cieš gan morālu, gan fizisku sakāvi pretstatā jaunās sabiedriskās formācijas locekļiem, kuri pēc definīcijas ir pavisam no citas mīklas. Jau smieklīgi! Padomju vara, acīmredzot, neko aizdomīgu šādā interpretācijā nesaskatīja, tāpēc autori netika represēti (gan pāragri beidza šīs zemes gaitas, vecākais ar tuberkulozi, jaunākais frontē). Romāns aizgāja uz “urrā”, pat filmas tam pakaļ tika uzņemtas vairāklāg. Un tiešām, šajā darbā intensīvi, aizrautīgi, ar varenu izdomu tiek apspēlētas situācijas un ļautiņu izpausmes, bet pilnīgi garām ejot pašas iekārtas diktētie noteikumi. Šķiet, tikai vienreiz tika pieminēti drošības orgāni. Slavenajā epizodē, kurā saziepējies inženieris paliek bez ūdens, paliek aiz sava dzīvokļa durvīm un pateicībā par izglābšanos paliek bez tikko iegādātā glaunā krēsla, arī neviens neuzdod jautājumu: “Vai tik padomju vara nav pie vainas, ka inženieris tādsuntāds gaišā dienas laikā palika bez ūdens!” Palika, un viss.

Šodien mūsu JRT, atmetot pietāti pret jebkādām mākslas ikonām, ar pārliecību ķeras klāt karikatūrām, lai tās izkariķētu dubultā. Apsveicami! Es - par!

Taču ir šis ledus vietām bīstami plāns. Ja JRT ņem priekšā krievu klasiķus, piemēram, ukraiņu izcelsmes rakstnieka Gogoļa lugu "Revidents", mēs, skatītāji, ar sajūsmu pieņemam brīvo, drosmīgo traktējumu, pārlieku polsterētos tēlus un pat tik pazīstamos "padomju" sadzīves elementus, iepītus koncepcijā. Vismaz man toreiz tas viss bija gauži interesanti un - saprotami kā vienreizviens. Bet, ja padomju klasiķus, kā tad? Vai var padomju varai lojālu autoru darbu uzvest no pretpadomju pozīcijām? Vai ideoloģiski neitrāli? Jā, var - jāvar! Labi, kaušanās par aizgājēju atstāto mantojumu stāv pāri laikiem un iekārtām. Bet galvenais varonis Ostaps Benders? Grāmatas uzrakstīšanas laikā un vietā tāds "kombinators" bija tupināms jau savas uzrašanās brīdī, ja tik kāds pasūdzētos. Mūsdienu acīm ... - talantīgs, inovatīvs manager-s plus projektu vadītājs! Orientēts uz peļņu, uz rezultātu! Biznesmenis! "Bankas Baltija" vadītājs :) JRT izdevās pretstatīt Ostapu Benderu pārējam "entuziastu" pulciņam tieši notiekošā uztveres ziņā. Optimisms, stresa noturība, un, kā māca viedie - ZB (zvaigžņotā brīža, svaigu ideju mirkļa, kas iestājas reizē ar neveiksmi) pielietojums. Lugas zelta stīga!

Atgriežoties pie tām vēsturiskajām paralēlēm. Cēloņu un seku apburtais loks! Atbrauc divi Ukrainā dzimuši talantīgi cilvēki uz Maskavu un trāpa desmitniekā, savos darbos piesmejot cilvēka būtību un tādējādi dēstot sabiedrības vairākumā domu, ka padomju vara selekcionēs daudz augstvērtīgāku homo sapiens. Vecie niķi zudīs, zagšanas / laupīšanas zudīs, kukuļdošanas / ņemšanas zudīs, cietumus likvidēs, katrā kinoteātrī “Весёлые ребята” vai “Свина́рка и пасту́х” kopijas, no katra pēc spējām, katram - cik vien lien!
Ja tā selekcija tik labi veiktos, nebūtu vajadzīga iekārtas neveiksmēs vainīgo meklēšana, atrašana, izsūtīšana vai atšaušana. Nebūtu ne jādraudzējas, ne pēc tam jākaro ar vēl vienu selekcionētu nāciju. Desmitiem miljonu upuru. Viens selekcionārs uzvarēja otru un astoņus gadus vēlāk mīklainos apstākļos “slidas nometa” pats.

Selekcijai rezultāti ir, tikai pretēji gaidītajam. Ir radīta cilvēku kopa, kura apātiski nikni pacieš jebko. Vai tā būtu nabadzība, vai netaisnība (pasūtījuma tiesāšana), vai beztiesība pret varas ielikteņiem, vai dēlu nāve nesaprotamos karos, vai ēdamā nīcināšana … Jebko! Katrai bezjēdzībai tiek piemeklēts attaisnojums, lai tikai nepieļautu kaut mazākās šaubas, ka vienīgais saules apspīdētais ir ar “put(i)niem” galvā.

Pie jokiem! Jautājums joprojām tas pats. Vai romānā apsmietie netikumi izskausti? Vai cilvēks kaut mirkli ir spējis aizmirst par pašlabumu, naudu un varu? Tieši otrādāk. Lielinieku represīvā aparāta “figūras” tagad top-ā. Tie, kas arestēja un slaktēja cilvēkus no pirksta izzīstu iemeslu dēļ, tagad nevar vien izvēlēties, kurā no pilīm pavingrot, kurā pamakšķerēt un kurā pastrēbt tēju:
“Ā, kaimiņi grib dzīvot citādāk? OK, bet mēs katrā to teritorijā tomēr ieperināsimies, piestūķēsim ar smagajiem ieročiem un neviens mums neko neizdarīs. Neuzdrīkstēsies. Pieredze ir. Mums tas izdevās Königsberg-ā, Piedņestrā, Abhāzijā, Dienvidosetijā, Krimā, Donbasā, - izdosies arī Arktikā un Sīrijā. Galvenais uzdevums now - stiept laiku un lēnām, pamazām, ar gudru ģīmi atgriezties starptautiskajā apritē. It kā nekas nebūtu noticis. Tā saucamie “par MH17 nokaitinātie” rietumi kādu brīdi vēl lauzīsies, tad pacīnīsies ar ISIS, tad ar imigrantu tūkstošiem, un tad atkal atcerēsies, ka ar to pagalam "apdauzīto” Krieviju tomēr nesliktu naudiņu var pacelt.” (Vai tiešām kļūstu pesimists?)

Vērojot kinomākslas izpausmes, gar acīm nozib dažādu fantastu meistardarbi par tuvo - tālo nākotni. Taču man vienkārši interesanti, - kāpēc neviens nav pamēģinājis iztēloties, kāda būtu šodiendiena Eirāzijā, ja pirms gadsimta lieliniekus pilsoņkarā piežmiegtu. Cars atgrieztos savā tronī, muižnieki savās muižās, fabrikanti savās fabrikās, tirgotāji savās bodēs, uzdzīvotāji savos restorānos vai federmatračos. Un darba ņēmēji savās darba vietās. Ar laiku viņiem paceltu algas, dotu vaļu arodbiedrībām, visiem pieejamas vēlēšanas utt. Kā tas būtu? Varbūt 20. gadsimts izvērstos mazāk traģisks? Neviens nezinātu vārdus голодомо́р, ГУЛАГ, nebūtu ne sintētisku ideju uzspiešanas ar terora palīdzību, ne sociālisma nometnes, ne dzelzs priekšskara, ne militāro bloku. Visas kontinenta valstis būtu attīstījušās vismaz Itālijas vai Spānijas līmenī. Vai kontinents bez tā “komunisma rēga” nebūtu daudz sakarīgāks, miermīlīgāks?

Vilnius. Pavasaris.

Kaimiņi. Brāļu tauta. Bet, izrādās, ka Viļņā būts tikai steigā (Viļņas tirgus apmeklējums - kaut kad sen - vispār neskaitās). Jā, internets neļauj samelot, - 1999. gadā Viļņā bija Gaudeamus. Kopmītnes, saulains laiks, dziesmusvētku gājiens, estrāde, ļaužu tūkstoši. Toreiz šķita, ka priekšstats par pilsētu ir noveidojies, bet, protams, ka tie bija vieglprātīgi maldi.
Kopš tās vasaras pagājis aš 16 gadu - apaļš jaunieša mūžs.
Šoreiz man ir vesela diena, lai aptvertu izmaiņas, lai salīdzinātu ar Rīgu, ar Latviju. Ar Igauniju.
Apskate sākas piepilsētā. Vienmuļie padomju laiku blokmāju kvartāli ar MAXIMA bodēm un krievvalodīgu kontingentu. Diemžēl ne ar ko neatšķiras no mūsu pašu Rīgas guļamrajoniem. Te nu gribētu nedaudz apstāties pie šodienas situācijas mūsu trijās postpadomju valstiņās.

Politiska atkāpe :)

Piemēram, mana pasaules uztvere veidojās pie Brežņeva. Ko es atceros? Tika pabeigta skola, institūts. Pāri mums - studentu rindām - pārvelās kāzu vilnis. Tad dzima bērni, darbs bija garantēts, jumts virs galvas lai. Rinda uz atsevišķu dzīvokli uz gadiem. Rinda uz personīgo auto uz gadiem. Dakteri par velti, bet caur garām rindām. Bērnudārzs bija garantēts, vieta tuvākajā skolā arī, jo visas tavas tiesības noteica "pieraksts" pasē. Naudas trūka, taču piehaltūrēt pa naktīm ar savu darba grāmatiņu nedrīkstēja. Papilddarbā varēja stāties ar kādu citu darba grāmatiņu. Veikali bija tukši, ja redzēji rindu, stājies galā bez jautājumiem, gan jau pēc tam noskaidrosies, kas tur pērkams. Kādu svešvalodu jaunieši puslīdz iemācījās, ja tas viegli padevās. Ja nepadevās, - nafig, nekur tāpat aiz robežām netikt. Nospiedošs vairākums cilvēku pie tādas dzīves bija pieraduši un samierinājušies. Virtuvēs gan notika karstas iereibušo diskusijas par šādas dzīves perspektīvām, bet uz ielas mutes ciet. VDK ausis bija visur, to lieku reizi pārbaudīt gatavs bija retais. Galvenais todienu moto bija apmēram tāds: - Eksistējam, bet ar garantiju. To garantē liela un varena valsts. Tas, ko varēja redzēt TV vai izlasīt avīzēs, bija visai pacilājošs. Vienīgā darvas karote saulainās nākotnes putrā bija tā saucamo "pūstošo" Rietumu eksistence. Cilvēces daļa ar paralēlu realitāti. Paralēles, kā zināms, saskaras kaut kur pie paša apvāršņa, bet tas ir acu apmāns. Ko mēs par tiem Rietumiem zinājām? Tikai to, kas spēja izspraukties cauri cenzūras smalkajiem tīkliem: - Reklāmugunīs slīkstoša sabiedrība, kurā notiek prātam neaptveramas nejēdzības un visatļautība. Tur bagātie ekspluatē nabagos, baltie melnos, sabiedrība pagalam noslāņojusies. Turpat resni miljonāri un turpat absolūtie nabagi, ubagi, gar kuriem nevienam nav daļas. Viņu preces līdz mums nenonāca. Ai, nē, pie īstām džinsām un "parkām" par bargu naudu varēja tikt. Bet prātīgāk bija tās nevilkt, lai neizdalītos. Lai nevienam nebūtu lieki jautājumi. Viņu mūzika no jūrnieku ievestām platēm tika pārrakstīta lentās un kaut kur pa kaktiem izplatīta. Viņu filmas līdz mūsu kinoteātriem nonāca izkastrētas. Parādījās pirmie videomagnetofoni un pagrīdes seansi. Mūsu negatavajiem prātiem tas bija šoks. Ne mazāks šoks kā viss turpmākais, - lielvalsts sabrukums, jaunbagātnieki, jaunubagi, rekets, bezdarbs,  atvērtās robežas ... pirmais brauciens ar kori uz Frankfurti pie Mainas. Tad arī visa mana vērtību sistēma salūza un lēni, grūti tapa no jauna.

Priekš kam viss šis penters? Tikai vienas īsas atziņas dēļ, ejot caur Viļņas vienmuļajiem padomju laiku blokmāju kvartāliem, kas tik līdzīgi mūsu pašu. Baltijai ir izdevies izlēkt no tā vilciena, kas buksē atpakaļ padomju murgā. OK, mūsu sabiedrību atbalsts jaunajam kursam nav 100% - īgs, daudz ko nosaka elektorāta izcelsme. Sabiedrības atbalsts varbūt ir 60 - 70% ... bet tas ir pietiekoši, lai pārlēktu uz paralēlajām sliedēm. Jā, daudzi dzīvo no rokas mutē, bet svarīga ir iekšējā sajūta, ka mēs esam kopā ar to pasaules daļu, kura vēsturiski pierādījusi savas kvalitātes.

Labi, atgriežamies Viļņas ielās.

Vietvietām pelēcībā ielauzusies eiropeiskās būvniecības krāsainā dažādība. Pa lielu gabalu dižojas IKEA reklāmstabs. Jā, to es gribu apskatīt tuvāk. Šajos zviedru veikalos Centrāleiropā ir nācies iepirkties, te viņu standartiem būtu jābūt tikpat augstiem.

Blakus liela rosība. Kā var saprast no plakāta, te top miiilzīgs tirdzniecības centrs. Negribu pārlielīt leišu ieceri, tāpēc teikšu, ka platības ziņā varētu būt vismaz kā divas SPICE-s. Nu, labi, - trīs. Vispār interesants domu gājiens, jo blakus atrodas Viļņas lidosta. Tātad, ielidojušie, aizlidojošie varēs šeit ērti atbrīvoties no savām naudas rezervēm :)

Uzreiz atausa atmiņā, ka Rīgas vadība strīdā ar igauņiem par IKEA būvniecības vispareizāko vietu mums par labu minēja lidostas tuvumu. Varbūt tajās pļavās starp SPICE un RIX?

Ejam tuvāk. Patukšs stāvlaukums. Darba diena. Lai kaut ko tērētu iekš IKEA, tas vispirms jānopelna. Droši vien.

It kā pašsaprotama lieta, bet manī uzvilnī lepnums, redzot divu kaimiņvalstu karogus blakus.

Ieejot vestibilā, eskalators tūdaļ uzved otrajā stāvā. Meklēju uz grītas bultas, kurām līku - loču jāizved cauri visai ekspozīcijai. Re, bultas ir. Par katru sīkumu padomāts. Gribi pamērīt, lūdzu, te ir metramēri. Nav ar ko un uz kā pierakstīt, lūdzu, - zīmuļi un papīrs. Gaišs. Skandināvu stils. Nomierinošas krāsas. Tematisks izkārtojums. Fantāziju rosinoši dzīvojamo telpu fragmenti. Man te neko nevajag, bet noskaņojums krasi uzlabojas. Ja uz skalas, tad no "nekāds" līdz "optimistisks" :) Un es zinu, ka noslēgumā jābūt bufetei. Ar kafijas automātu, bet bez krūzītēm. Elementāri, - noej gar leti, izvēlies pirmo, otro, ogu pudiņu un krūzīti, tad samaksā par visu un pa taisno pie kafijas automāta. Protams, man kā padomju fruktam iešaujas prātā "satriecoša ideja", ka izdzeršu vienu krūzi un nākšu tik pie automāta kā pie zviedru galda vēl. Varbūt ēdnīcas iekšējās kārtības noteikumi to pat neliedz.

Protams, es tā nedaru, jo esam Eiropā un esmu eiropeiski civilizēts pieaugušais :) Dzerot kafiju, man paveras šāda vertikāla instalācija.

Kad nu ēdnīca ir "izņemta cauri", pa platām kāpnēm dodos uz pirmo stāvu. Te atkal pārsteigums, lai arī IKEA-i raksturīgs: - atkal bultas, atkal līku - loču cauri visam stāvam, cauri noliktavai, cauri kasēm un tikai tad vestibils.

Ko lai saka. Mums arī vajag tādu IKEA. Galu galā Beļģijā, kura platībā aizņem pusi no Latvijas, ir 6 veikali. Tiesa gan, viņiem ir 11 miljoni ļautiņu, mums knapi 2. Nu, vienalga, līdz vienam veikalam mēs jau esam izauguši :)

Ekskursija turpinās. Nākošais mērķis - TV tornis. Pa ceļam pēkšņi ieraugu viaduktu, kam arkas otrādi. Esmu mācījies materiālu pretestību, slodžu sadalījumu sijās, bet arkas pēc noklusējuma vienmēr zīmētas uz augšu. Un še tev! Viss jāpārmācās, jo, redz, Viļņā ir konstrukcija ar arkām uz leju, kas nebrūk.

Man Viļņa patīk. Ar vienu būtisku plusu salīdzinājumā ar Rīgu: - Viļņa stāv uz pakalniem un viņu likteņupe Neris burtiski izlīkumo cauri pilsētai. Skaisti.

Kādā stāvlaukumā ieraugu amizanti apkrautu busiņu. Kas uzrakstīts uz sāniem, diemžēl, nesaprotu, bet diezin vai tas ir reālai ceļošanai. Pārāk jau nu kičīga ir tā mantība uz jumta. Tur i slēpītes, i akordeons, i kartona koferis, i galda lampa, piesieta pie divriteņa. Lai kā tur nebūtu, bet tornim tuvojos.

Liels gan. Ceļā uz Viļņu dzirdēju kādas līdzbraucējas argumentu, ka Rīgas tornis stabilāks, jo stāv uz trīs kājām. Dzelžaina loģika no celtniecības virsvadības speciālistes :)

Baložu māja. Dzeloņdrātīs. Šis miteklis daudz ko varētu pastāstīt par savu vēsturi, par putniem un divkājaino bezspārnaino (ne)tikumiem.

Tuvojoties pievakarei, beidzot nokļūstu arī centrā. Man jātiek tur augšā lepnajā pilskalnā, citādi visam šim pasākumam jēga zūd :) Kā redzams, tur augšā var nokļūt arī ar pacēlāju, bet maksāt 2 "ērikus" un laupīt sev vairākus varbūtējos fotopriekus, - tāds stāsts nav par manīm :)

Tātad, kājiņām, kājiņām ...

Man patīk iepazīt svešas vietas pašam, bet ne barā. Lai cik neliela grupa dotos apskatē, mūžīgi atradīsies kāds tā saucamais līderis, kurš mēģinās uzspiest pārējiem savas prioritātes un maršrutus. Tas pats jāsaka par informāciju. Ir nācies iet ekskursijās gidu pavadībā, ir nācies klausīties stundām garos vēstures un faktu izklāstos. Atziņa ir viena: - Paiet laiciņš un vienīgais "sausais atlikums" ir paša nesteidzot bildēts mirklis. Noskaņa, ko izstaro bildīte, vēlreiz atsauc mani atpakaļ tajā vietā un brīdī, un aicina būt pateicīgam par tādu toreizējo iespēju.

Kāpju, kāpju, un visapkārt daudz pārīšu. Saprotama lieta. Kur vēl labāk klāstīt viens otram par "pavasara vājumu". Es kāpju augšup, bet lejup atgriežas kāds japāņu puisis ar meiteni. (Kāpēc japāņu? Viņi var atļauties ceļot vienatnē vai pavisam nelielā sastāvā. Tās austrumu tautas, kas tādu greznību atļauties nevar, ceļo organizētās grupās.)

Tātad, viņi pakāpjas maliņā, lai es varētu tikt augšā pa šaurajām kāpnēm. Bet es kaut kā tomēr vairāk sajutos kā šī zemeslodes pleķīša saimnieks un laidu viņus, viesus, uz leju. Saņēmu "Thank You" un palika tā viegli ap sirdi :)

Esmu lejā, acīmredzot, pie galvenā Viļņas laukuma un galvenajām Viļņas vēsturiskajām celtnēm. Šeit viss baltā. Domāju, nav viegli uzturēt tādu baltumu vēstures caurēstām fasādēm.

Un nobeigumā lai būtu šis, tā sacīt, pilsētas zīmogs.