Nekas īpašs nav noticis, bet kaut kas dīda izteikties. Atceros, skolas laikā sacerējumi nereti bija jāraksta svētdienās. Kaut mani toreiz trenktu vēlme mājās uzdoto veikt laicīgi un apzinīgi. Bet, nē! Novakare pirms brīvdienas tika veltīta pelnītai atpūtai, svētdien rīta pusē viss kas cits izrādījās interesantāks par mācību pienākumiem, un tikai pēcpusdienā, kad neko vairs nedrīkstēja atlikt, bija jāsēžās pie rakstāmgalda. Smagas atmiņas :)
Tagad viss otrādāk. Nekas neliek neko bilst, bet šādi tādi pārdzīvojumi krājas un galu galā piespiež no tās nastas atbrīvoties. Kad uzrakstīts, tad ir miers. It kā tiek paņemts apziņas nospiedums kādā konkrētā dzīves situācijā un ievērts mapē (dienasgrāmatā). Vispār, dienasgrāmata - skan pārāk bravurīgi. Varbūt jāizdomā kāds jaunvārds? Piemēram, reizimēnesīgrāmata vai reizipusgadāgrāmata? Pēc būtības daudz precīzāk, taču valodnieki (ne valodas nieki, bet tīras valodas sargi) iebildīs un arī tautas mēlei tādi murgi … - bez variantiem :)
Jā, kas tad šoreiz lēcies. Biju uz JRT izrādi “12 krēsli”. Meitas mudināts. Noskatījos, pēc tam oriģinālvalodā palasījos vēsturi, atsauksmes par romānu, par ekranizējumiem, autoru biogrāfijas. Tā visa rezultātā saskatu paralēles ar mūsdienām, ar Ukrainu, ar politiku, ar mums.
Abi autori, gan Илья́ Арно́льдович Ильф (1897-1937), gan Евге́ний Петро́вич Ката́ев ar pseidonīmu Евге́ний Петро́в (1902-1942), - dzimuši Odesā. Abi 1923. gadā ieradušies Maskavā un abi 1926. gadā izrādījušies avīzes Гудок redakcijā. Un jau 1928. gadā izdots slavenais romāns “12 krēsli”. Sižets visiem zināms. Ar nosodāmiem pagātnes “tikumiem” aplipuši padomju valsts pilsoņi (tai skaitā garīdznieks!) medī noklīdušas dārglietas. Un cieš gan morālu, gan fizisku sakāvi pretstatā jaunās sabiedriskās formācijas locekļiem, kuri pēc definīcijas ir pavisam no citas mīklas. Jau smieklīgi! Padomju vara, acīmredzot, neko aizdomīgu šādā interpretācijā nesaskatīja, tāpēc autori netika represēti (gan pāragri beidza šīs zemes gaitas, vecākais ar tuberkulozi, jaunākais frontē). Romāns aizgāja uz “urrā”, pat filmas tam pakaļ tika uzņemtas vairāklāg. Un tiešām, šajā darbā intensīvi, aizrautīgi, ar varenu izdomu tiek apspēlētas situācijas un ļautiņu izpausmes, bet pilnīgi garām ejot pašas iekārtas diktētie noteikumi. Šķiet, tikai vienreiz tika pieminēti drošības orgāni. Slavenajā epizodē, kurā saziepējies inženieris paliek bez ūdens, paliek aiz sava dzīvokļa durvīm un pateicībā par izglābšanos paliek bez tikko iegādātā glaunā krēsla, arī neviens neuzdod jautājumu: “Vai tik padomju vara nav pie vainas, ka inženieris tādsuntāds gaišā dienas laikā palika bez ūdens!” Palika, un viss.
Šodien mūsu JRT, atmetot pietāti pret jebkādām mākslas ikonām, ar pārliecību ķeras klāt karikatūrām, lai tās izkariķētu dubultā. Apsveicami! Es - par!
Taču ir šis ledus vietām bīstami plāns. Ja JRT ņem priekšā krievu klasiķus, piemēram, ukraiņu izcelsmes rakstnieka Gogoļa lugu "Revidents", mēs, skatītāji, ar sajūsmu pieņemam brīvo, drosmīgo traktējumu, pārlieku polsterētos tēlus un pat tik pazīstamos "padomju" sadzīves elementus, iepītus koncepcijā. Vismaz man toreiz tas viss bija gauži interesanti un - saprotami kā vienreizviens. Bet, ja padomju klasiķus, kā tad? Vai var padomju varai lojālu autoru darbu uzvest no pretpadomju pozīcijām? Vai ideoloģiski neitrāli? Jā, var - jāvar! Labi, kaušanās par aizgājēju atstāto mantojumu stāv pāri laikiem un iekārtām. Bet galvenais varonis Ostaps Benders? Grāmatas uzrakstīšanas laikā un vietā tāds "kombinators" bija tupināms jau savas uzrašanās brīdī, ja tik kāds pasūdzētos. Mūsdienu acīm ... - talantīgs, inovatīvs manager-s plus projektu vadītājs! Orientēts uz peļņu, uz rezultātu! Biznesmenis! "Bankas Baltija" vadītājs :) JRT izdevās pretstatīt Ostapu Benderu pārējam "entuziastu" pulciņam tieši notiekošā uztveres ziņā. Optimisms, stresa noturība, un, kā māca viedie - ZB (zvaigžņotā brīža, svaigu ideju mirkļa, kas iestājas reizē ar neveiksmi) pielietojums. Lugas zelta stīga!
Atgriežoties pie tām vēsturiskajām paralēlēm. Cēloņu un seku apburtais loks! Atbrauc divi Ukrainā dzimuši talantīgi cilvēki uz Maskavu un trāpa desmitniekā, savos darbos piesmejot cilvēka būtību un tādējādi dēstot sabiedrības vairākumā domu, ka padomju vara selekcionēs daudz augstvērtīgāku homo sapiens. Vecie niķi zudīs, zagšanas / laupīšanas zudīs, kukuļdošanas / ņemšanas zudīs, cietumus likvidēs, katrā kinoteātrī “Весёлые ребята” vai “Свина́рка и пасту́х” kopijas, no katra pēc spējām, katram - cik vien lien!
Ja tā selekcija tik labi veiktos, nebūtu vajadzīga iekārtas neveiksmēs vainīgo meklēšana, atrašana, izsūtīšana vai atšaušana. Nebūtu ne jādraudzējas, ne pēc tam jākaro ar vēl vienu selekcionētu nāciju. Desmitiem miljonu upuru. Viens selekcionārs uzvarēja otru un astoņus gadus vēlāk mīklainos apstākļos “slidas nometa” pats.
Selekcijai rezultāti ir, tikai pretēji gaidītajam. Ir radīta cilvēku kopa, kura apātiski nikni pacieš jebko. Vai tā būtu nabadzība, vai netaisnība (pasūtījuma tiesāšana), vai beztiesība pret varas ielikteņiem, vai dēlu nāve nesaprotamos karos, vai ēdamā nīcināšana … Jebko! Katrai bezjēdzībai tiek piemeklēts attaisnojums, lai tikai nepieļautu kaut mazākās šaubas, ka vienīgais saules apspīdētais ir ar “put(i)niem” galvā.
Pie jokiem! Jautājums joprojām tas pats. Vai romānā apsmietie netikumi izskausti? Vai cilvēks kaut mirkli ir spējis aizmirst par pašlabumu, naudu un varu? Tieši otrādāk. Lielinieku represīvā aparāta “figūras” tagad top-ā. Tie, kas arestēja un slaktēja cilvēkus no pirksta izzīstu iemeslu dēļ, tagad nevar vien izvēlēties, kurā no pilīm pavingrot, kurā pamakšķerēt un kurā pastrēbt tēju:
“Ā, kaimiņi grib dzīvot citādāk? OK, bet mēs katrā to teritorijā tomēr ieperināsimies, piestūķēsim ar smagajiem ieročiem un neviens mums neko neizdarīs. Neuzdrīkstēsies. Pieredze ir. Mums tas izdevās Königsberg-ā, Piedņestrā, Abhāzijā, Dienvidosetijā, Krimā, Donbasā, - izdosies arī Arktikā un Sīrijā. Galvenais uzdevums now - stiept laiku un lēnām, pamazām, ar gudru ģīmi atgriezties starptautiskajā apritē. It kā nekas nebūtu noticis. Tā saucamie “par MH17 nokaitinātie” rietumi kādu brīdi vēl lauzīsies, tad pacīnīsies ar ISIS, tad ar imigrantu tūkstošiem, un tad atkal atcerēsies, ka ar to pagalam "apdauzīto” Krieviju tomēr nesliktu naudiņu var pacelt.” (Vai tiešām kļūstu pesimists?)
Vērojot kinomākslas izpausmes, gar acīm nozib dažādu fantastu meistardarbi par tuvo - tālo nākotni. Taču man vienkārši interesanti, - kāpēc neviens nav pamēģinājis iztēloties, kāda būtu šodiendiena Eirāzijā, ja pirms gadsimta lieliniekus pilsoņkarā piežmiegtu. Cars atgrieztos savā tronī, muižnieki savās muižās, fabrikanti savās fabrikās, tirgotāji savās bodēs, uzdzīvotāji savos restorānos vai federmatračos. Un darba ņēmēji savās darba vietās. Ar laiku viņiem paceltu algas, dotu vaļu arodbiedrībām, visiem pieejamas vēlēšanas utt. Kā tas būtu? Varbūt 20. gadsimts izvērstos mazāk traģisks? Neviens nezinātu vārdus голодомо́р, ГУЛАГ, nebūtu ne sintētisku ideju uzspiešanas ar terora palīdzību, ne sociālisma nometnes, ne dzelzs priekšskara, ne militāro bloku. Visas kontinenta valstis būtu attīstījušās vismaz Itālijas vai Spānijas līmenī. Vai kontinents bez tā “komunisma rēga” nebūtu daudz sakarīgāks, miermīlīgāks?
Tagad viss otrādāk. Nekas neliek neko bilst, bet šādi tādi pārdzīvojumi krājas un galu galā piespiež no tās nastas atbrīvoties. Kad uzrakstīts, tad ir miers. It kā tiek paņemts apziņas nospiedums kādā konkrētā dzīves situācijā un ievērts mapē (dienasgrāmatā). Vispār, dienasgrāmata - skan pārāk bravurīgi. Varbūt jāizdomā kāds jaunvārds? Piemēram, reizimēnesīgrāmata vai reizipusgadāgrāmata? Pēc būtības daudz precīzāk, taču valodnieki (ne valodas nieki, bet tīras valodas sargi) iebildīs un arī tautas mēlei tādi murgi … - bez variantiem :)
Jā, kas tad šoreiz lēcies. Biju uz JRT izrādi “12 krēsli”. Meitas mudināts. Noskatījos, pēc tam oriģinālvalodā palasījos vēsturi, atsauksmes par romānu, par ekranizējumiem, autoru biogrāfijas. Tā visa rezultātā saskatu paralēles ar mūsdienām, ar Ukrainu, ar politiku, ar mums.
Abi autori, gan Илья́ Арно́льдович Ильф (1897-1937), gan Евге́ний Петро́вич Ката́ев ar pseidonīmu Евге́ний Петро́в (1902-1942), - dzimuši Odesā. Abi 1923. gadā ieradušies Maskavā un abi 1926. gadā izrādījušies avīzes Гудок redakcijā. Un jau 1928. gadā izdots slavenais romāns “12 krēsli”. Sižets visiem zināms. Ar nosodāmiem pagātnes “tikumiem” aplipuši padomju valsts pilsoņi (tai skaitā garīdznieks!) medī noklīdušas dārglietas. Un cieš gan morālu, gan fizisku sakāvi pretstatā jaunās sabiedriskās formācijas locekļiem, kuri pēc definīcijas ir pavisam no citas mīklas. Jau smieklīgi! Padomju vara, acīmredzot, neko aizdomīgu šādā interpretācijā nesaskatīja, tāpēc autori netika represēti (gan pāragri beidza šīs zemes gaitas, vecākais ar tuberkulozi, jaunākais frontē). Romāns aizgāja uz “urrā”, pat filmas tam pakaļ tika uzņemtas vairāklāg. Un tiešām, šajā darbā intensīvi, aizrautīgi, ar varenu izdomu tiek apspēlētas situācijas un ļautiņu izpausmes, bet pilnīgi garām ejot pašas iekārtas diktētie noteikumi. Šķiet, tikai vienreiz tika pieminēti drošības orgāni. Slavenajā epizodē, kurā saziepējies inženieris paliek bez ūdens, paliek aiz sava dzīvokļa durvīm un pateicībā par izglābšanos paliek bez tikko iegādātā glaunā krēsla, arī neviens neuzdod jautājumu: “Vai tik padomju vara nav pie vainas, ka inženieris tādsuntāds gaišā dienas laikā palika bez ūdens!” Palika, un viss.
Šodien mūsu JRT, atmetot pietāti pret jebkādām mākslas ikonām, ar pārliecību ķeras klāt karikatūrām, lai tās izkariķētu dubultā. Apsveicami! Es - par!
Taču ir šis ledus vietām bīstami plāns. Ja JRT ņem priekšā krievu klasiķus, piemēram, ukraiņu izcelsmes rakstnieka Gogoļa lugu "Revidents", mēs, skatītāji, ar sajūsmu pieņemam brīvo, drosmīgo traktējumu, pārlieku polsterētos tēlus un pat tik pazīstamos "padomju" sadzīves elementus, iepītus koncepcijā. Vismaz man toreiz tas viss bija gauži interesanti un - saprotami kā vienreizviens. Bet, ja padomju klasiķus, kā tad? Vai var padomju varai lojālu autoru darbu uzvest no pretpadomju pozīcijām? Vai ideoloģiski neitrāli? Jā, var - jāvar! Labi, kaušanās par aizgājēju atstāto mantojumu stāv pāri laikiem un iekārtām. Bet galvenais varonis Ostaps Benders? Grāmatas uzrakstīšanas laikā un vietā tāds "kombinators" bija tupināms jau savas uzrašanās brīdī, ja tik kāds pasūdzētos. Mūsdienu acīm ... - talantīgs, inovatīvs manager-s plus projektu vadītājs! Orientēts uz peļņu, uz rezultātu! Biznesmenis! "Bankas Baltija" vadītājs :) JRT izdevās pretstatīt Ostapu Benderu pārējam "entuziastu" pulciņam tieši notiekošā uztveres ziņā. Optimisms, stresa noturība, un, kā māca viedie - ZB (zvaigžņotā brīža, svaigu ideju mirkļa, kas iestājas reizē ar neveiksmi) pielietojums. Lugas zelta stīga!
Atgriežoties pie tām vēsturiskajām paralēlēm. Cēloņu un seku apburtais loks! Atbrauc divi Ukrainā dzimuši talantīgi cilvēki uz Maskavu un trāpa desmitniekā, savos darbos piesmejot cilvēka būtību un tādējādi dēstot sabiedrības vairākumā domu, ka padomju vara selekcionēs daudz augstvērtīgāku homo sapiens. Vecie niķi zudīs, zagšanas / laupīšanas zudīs, kukuļdošanas / ņemšanas zudīs, cietumus likvidēs, katrā kinoteātrī “Весёлые ребята” vai “Свина́рка и пасту́х” kopijas, no katra pēc spējām, katram - cik vien lien!
Ja tā selekcija tik labi veiktos, nebūtu vajadzīga iekārtas neveiksmēs vainīgo meklēšana, atrašana, izsūtīšana vai atšaušana. Nebūtu ne jādraudzējas, ne pēc tam jākaro ar vēl vienu selekcionētu nāciju. Desmitiem miljonu upuru. Viens selekcionārs uzvarēja otru un astoņus gadus vēlāk mīklainos apstākļos “slidas nometa” pats.
Selekcijai rezultāti ir, tikai pretēji gaidītajam. Ir radīta cilvēku kopa, kura apātiski nikni pacieš jebko. Vai tā būtu nabadzība, vai netaisnība (pasūtījuma tiesāšana), vai beztiesība pret varas ielikteņiem, vai dēlu nāve nesaprotamos karos, vai ēdamā nīcināšana … Jebko! Katrai bezjēdzībai tiek piemeklēts attaisnojums, lai tikai nepieļautu kaut mazākās šaubas, ka vienīgais saules apspīdētais ir ar “put(i)niem” galvā.
Pie jokiem! Jautājums joprojām tas pats. Vai romānā apsmietie netikumi izskausti? Vai cilvēks kaut mirkli ir spējis aizmirst par pašlabumu, naudu un varu? Tieši otrādāk. Lielinieku represīvā aparāta “figūras” tagad top-ā. Tie, kas arestēja un slaktēja cilvēkus no pirksta izzīstu iemeslu dēļ, tagad nevar vien izvēlēties, kurā no pilīm pavingrot, kurā pamakšķerēt un kurā pastrēbt tēju:
“Ā, kaimiņi grib dzīvot citādāk? OK, bet mēs katrā to teritorijā tomēr ieperināsimies, piestūķēsim ar smagajiem ieročiem un neviens mums neko neizdarīs. Neuzdrīkstēsies. Pieredze ir. Mums tas izdevās Königsberg-ā, Piedņestrā, Abhāzijā, Dienvidosetijā, Krimā, Donbasā, - izdosies arī Arktikā un Sīrijā. Galvenais uzdevums now - stiept laiku un lēnām, pamazām, ar gudru ģīmi atgriezties starptautiskajā apritē. It kā nekas nebūtu noticis. Tā saucamie “par MH17 nokaitinātie” rietumi kādu brīdi vēl lauzīsies, tad pacīnīsies ar ISIS, tad ar imigrantu tūkstošiem, un tad atkal atcerēsies, ka ar to pagalam "apdauzīto” Krieviju tomēr nesliktu naudiņu var pacelt.” (Vai tiešām kļūstu pesimists?)
Vērojot kinomākslas izpausmes, gar acīm nozib dažādu fantastu meistardarbi par tuvo - tālo nākotni. Taču man vienkārši interesanti, - kāpēc neviens nav pamēģinājis iztēloties, kāda būtu šodiendiena Eirāzijā, ja pirms gadsimta lieliniekus pilsoņkarā piežmiegtu. Cars atgrieztos savā tronī, muižnieki savās muižās, fabrikanti savās fabrikās, tirgotāji savās bodēs, uzdzīvotāji savos restorānos vai federmatračos. Un darba ņēmēji savās darba vietās. Ar laiku viņiem paceltu algas, dotu vaļu arodbiedrībām, visiem pieejamas vēlēšanas utt. Kā tas būtu? Varbūt 20. gadsimts izvērstos mazāk traģisks? Neviens nezinātu vārdus голодомо́р, ГУЛАГ, nebūtu ne sintētisku ideju uzspiešanas ar terora palīdzību, ne sociālisma nometnes, ne dzelzs priekšskara, ne militāro bloku. Visas kontinenta valstis būtu attīstījušās vismaz Itālijas vai Spānijas līmenī. Vai kontinents bez tā “komunisma rēga” nebūtu daudz sakarīgāks, miermīlīgāks?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru