Kopš tās vasaras pagājis aš 16 gadu - apaļš jaunieša mūžs.
Šoreiz man ir vesela diena, lai aptvertu izmaiņas, lai salīdzinātu ar Rīgu, ar Latviju. Ar Igauniju.
Apskate sākas piepilsētā. Vienmuļie padomju laiku blokmāju kvartāli ar MAXIMA bodēm un krievvalodīgu kontingentu. Diemžēl ne ar ko neatšķiras no mūsu pašu Rīgas guļamrajoniem. Te nu gribētu nedaudz apstāties pie šodienas situācijas mūsu trijās postpadomju valstiņās.
Politiska atkāpe :)
Piemēram, mana pasaules uztvere veidojās pie Brežņeva. Ko es atceros? Tika pabeigta skola, institūts. Pāri mums - studentu rindām - pārvelās kāzu vilnis. Tad dzima bērni, darbs bija garantēts, jumts virs galvas lai. Rinda uz atsevišķu dzīvokli uz gadiem. Rinda uz personīgo auto uz gadiem. Dakteri par velti, bet caur garām rindām. Bērnudārzs bija garantēts, vieta tuvākajā skolā arī, jo visas tavas tiesības noteica "pieraksts" pasē. Naudas trūka, taču piehaltūrēt pa naktīm ar savu darba grāmatiņu nedrīkstēja. Papilddarbā varēja stāties ar kādu citu darba grāmatiņu. Veikali bija tukši, ja redzēji rindu, stājies galā bez jautājumiem, gan jau pēc tam noskaidrosies, kas tur pērkams. Kādu svešvalodu jaunieši puslīdz iemācījās, ja tas viegli padevās. Ja nepadevās, - nafig, nekur tāpat aiz robežām netikt. Nospiedošs vairākums cilvēku pie tādas dzīves bija pieraduši un samierinājušies. Virtuvēs gan notika karstas iereibušo diskusijas par šādas dzīves perspektīvām, bet uz ielas mutes ciet. VDK ausis bija visur, to lieku reizi pārbaudīt gatavs bija retais. Galvenais todienu moto bija apmēram tāds: - Eksistējam, bet ar garantiju. To garantē liela un varena valsts. Tas, ko varēja redzēt TV vai izlasīt avīzēs, bija visai pacilājošs. Vienīgā darvas karote saulainās nākotnes putrā bija tā saucamo "pūstošo" Rietumu eksistence. Cilvēces daļa ar paralēlu realitāti. Paralēles, kā zināms, saskaras kaut kur pie paša apvāršņa, bet tas ir acu apmāns. Ko mēs par tiem Rietumiem zinājām? Tikai to, kas spēja izspraukties cauri cenzūras smalkajiem tīkliem: - Reklāmugunīs slīkstoša sabiedrība, kurā notiek prātam neaptveramas nejēdzības un visatļautība. Tur bagātie ekspluatē nabagos, baltie melnos, sabiedrība pagalam noslāņojusies. Turpat resni miljonāri un turpat absolūtie nabagi, ubagi, gar kuriem nevienam nav daļas. Viņu preces līdz mums nenonāca. Ai, nē, pie īstām džinsām un "parkām" par bargu naudu varēja tikt. Bet prātīgāk bija tās nevilkt, lai neizdalītos. Lai nevienam nebūtu lieki jautājumi. Viņu mūzika no jūrnieku ievestām platēm tika pārrakstīta lentās un kaut kur pa kaktiem izplatīta. Viņu filmas līdz mūsu kinoteātriem nonāca izkastrētas. Parādījās pirmie videomagnetofoni un pagrīdes seansi. Mūsu negatavajiem prātiem tas bija šoks. Ne mazāks šoks kā viss turpmākais, - lielvalsts sabrukums, jaunbagātnieki, jaunubagi, rekets, bezdarbs, atvērtās robežas ... pirmais brauciens ar kori uz Frankfurti pie Mainas. Tad arī visa mana vērtību sistēma salūza un lēni, grūti tapa no jauna.
Priekš kam viss šis penters? Tikai vienas īsas atziņas dēļ, ejot caur Viļņas vienmuļajiem padomju laiku blokmāju kvartāliem, kas tik līdzīgi mūsu pašu. Baltijai ir izdevies izlēkt no tā vilciena, kas buksē atpakaļ padomju murgā. OK, mūsu sabiedrību atbalsts jaunajam kursam nav 100% - īgs, daudz ko nosaka elektorāta izcelsme. Sabiedrības atbalsts varbūt ir 60 - 70% ... bet tas ir pietiekoši, lai pārlēktu uz paralēlajām sliedēm. Jā, daudzi dzīvo no rokas mutē, bet svarīga ir iekšējā sajūta, ka mēs esam kopā ar to pasaules daļu, kura vēsturiski pierādījusi savas kvalitātes.
Labi, atgriežamies Viļņas ielās.
Vietvietām pelēcībā ielauzusies eiropeiskās būvniecības krāsainā dažādība. Pa lielu gabalu dižojas IKEA reklāmstabs. Jā, to es gribu apskatīt tuvāk. Šajos zviedru veikalos Centrāleiropā ir nācies iepirkties, te viņu standartiem būtu jābūt tikpat augstiem.
Blakus liela rosība. Kā var saprast no plakāta, te top miiilzīgs tirdzniecības centrs. Negribu pārlielīt leišu ieceri, tāpēc teikšu, ka platības ziņā varētu būt vismaz kā divas SPICE-s. Nu, labi, - trīs. Vispār interesants domu gājiens, jo blakus atrodas Viļņas lidosta. Tātad, ielidojušie, aizlidojošie varēs šeit ērti atbrīvoties no savām naudas rezervēm :)
Uzreiz atausa atmiņā, ka Rīgas vadība strīdā ar igauņiem par IKEA būvniecības vispareizāko vietu mums par labu minēja lidostas tuvumu. Varbūt tajās pļavās starp SPICE un RIX?
Ejam tuvāk. Patukšs stāvlaukums. Darba diena. Lai kaut ko tērētu iekš IKEA, tas vispirms jānopelna. Droši vien.
It kā pašsaprotama lieta, bet manī uzvilnī lepnums, redzot divu kaimiņvalstu karogus blakus.
Ieejot vestibilā, eskalators tūdaļ uzved otrajā stāvā. Meklēju uz grītas bultas, kurām līku - loču jāizved cauri visai ekspozīcijai. Re, bultas ir. Par katru sīkumu padomāts. Gribi pamērīt, lūdzu, te ir metramēri. Nav ar ko un uz kā pierakstīt, lūdzu, - zīmuļi un papīrs. Gaišs. Skandināvu stils. Nomierinošas krāsas. Tematisks izkārtojums. Fantāziju rosinoši dzīvojamo telpu fragmenti. Man te neko nevajag, bet noskaņojums krasi uzlabojas. Ja uz skalas, tad no "nekāds" līdz "optimistisks" :) Un es zinu, ka noslēgumā jābūt bufetei. Ar kafijas automātu, bet bez krūzītēm. Elementāri, - noej gar leti, izvēlies pirmo, otro, ogu pudiņu un krūzīti, tad samaksā par visu un pa taisno pie kafijas automāta. Protams, man kā padomju fruktam iešaujas prātā "satriecoša ideja", ka izdzeršu vienu krūzi un nākšu tik pie automāta kā pie zviedru galda vēl. Varbūt ēdnīcas iekšējās kārtības noteikumi to pat neliedz.
Protams, es tā nedaru, jo esam Eiropā un esmu eiropeiski civilizēts pieaugušais :) Dzerot kafiju, man paveras šāda vertikāla instalācija.
Kad nu ēdnīca ir "izņemta cauri", pa platām kāpnēm dodos uz pirmo stāvu. Te atkal pārsteigums, lai arī IKEA-i raksturīgs: - atkal bultas, atkal līku - loču cauri visam stāvam, cauri noliktavai, cauri kasēm un tikai tad vestibils.
Ko lai saka. Mums arī vajag tādu IKEA. Galu galā Beļģijā, kura platībā aizņem pusi no Latvijas, ir 6 veikali. Tiesa gan, viņiem ir 11 miljoni ļautiņu, mums knapi 2. Nu, vienalga, līdz vienam veikalam mēs jau esam izauguši :)
Ekskursija turpinās. Nākošais mērķis - TV tornis. Pa ceļam pēkšņi ieraugu viaduktu, kam arkas otrādi. Esmu mācījies materiālu pretestību, slodžu sadalījumu sijās, bet arkas pēc noklusējuma vienmēr zīmētas uz augšu. Un še tev! Viss jāpārmācās, jo, redz, Viļņā ir konstrukcija ar arkām uz leju, kas nebrūk.
Man Viļņa patīk. Ar vienu būtisku plusu salīdzinājumā ar Rīgu: - Viļņa stāv uz pakalniem un viņu likteņupe Neris burtiski izlīkumo cauri pilsētai. Skaisti.
Kādā stāvlaukumā ieraugu amizanti apkrautu busiņu. Kas uzrakstīts uz sāniem, diemžēl, nesaprotu, bet diezin vai tas ir reālai ceļošanai. Pārāk jau nu kičīga ir tā mantība uz jumta. Tur i slēpītes, i akordeons, i kartona koferis, i galda lampa, piesieta pie divriteņa. Lai kā tur nebūtu, bet tornim tuvojos.
Liels gan. Ceļā uz Viļņu dzirdēju kādas līdzbraucējas argumentu, ka Rīgas tornis stabilāks, jo stāv uz trīs kājām. Dzelžaina loģika no celtniecības virsvadības speciālistes :)
Baložu māja. Dzeloņdrātīs. Šis miteklis daudz ko varētu pastāstīt par savu vēsturi, par putniem un divkājaino bezspārnaino (ne)tikumiem.
Tuvojoties pievakarei, beidzot nokļūstu arī centrā. Man jātiek tur augšā lepnajā pilskalnā, citādi visam šim pasākumam jēga zūd :) Kā redzams, tur augšā var nokļūt arī ar pacēlāju, bet maksāt 2 "ērikus" un laupīt sev vairākus varbūtējos fotopriekus, - tāds stāsts nav par manīm :)
Tātad, kājiņām, kājiņām ...
Man patīk iepazīt svešas vietas pašam, bet ne barā. Lai cik neliela grupa dotos apskatē, mūžīgi atradīsies kāds tā saucamais līderis, kurš mēģinās uzspiest pārējiem savas prioritātes un maršrutus. Tas pats jāsaka par informāciju. Ir nācies iet ekskursijās gidu pavadībā, ir nācies klausīties stundām garos vēstures un faktu izklāstos. Atziņa ir viena: - Paiet laiciņš un vienīgais "sausais atlikums" ir paša nesteidzot bildēts mirklis. Noskaņa, ko izstaro bildīte, vēlreiz atsauc mani atpakaļ tajā vietā un brīdī, un aicina būt pateicīgam par tādu toreizējo iespēju.
Kāpju, kāpju, un visapkārt daudz pārīšu. Saprotama lieta. Kur vēl labāk klāstīt viens otram par "pavasara vājumu". Es kāpju augšup, bet lejup atgriežas kāds japāņu puisis ar meiteni. (Kāpēc japāņu? Viņi var atļauties ceļot vienatnē vai pavisam nelielā sastāvā. Tās austrumu tautas, kas tādu greznību atļauties nevar, ceļo organizētās grupās.)
Tātad, viņi pakāpjas maliņā, lai es varētu tikt augšā pa šaurajām kāpnēm. Bet es kaut kā tomēr vairāk sajutos kā šī zemeslodes pleķīša saimnieks un laidu viņus, viesus, uz leju. Saņēmu "Thank You" un palika tā viegli ap sirdi :)
Esmu lejā, acīmredzot, pie galvenā Viļņas laukuma un galvenajām Viļņas vēsturiskajām celtnēm. Šeit viss baltā. Domāju, nav viegli uzturēt tādu baltumu vēstures caurēstām fasādēm.
Un nobeigumā lai būtu šis, tā sacīt, pilsētas zīmogs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru