Toreiz viesi saradās ar sabiedrisko transportu, paziņas "Žigulis" gana labi derēja jaunā pāra izvizināšanai, jo "Volga" skaitījās "sabiedrības krējuma" auto (tātad praktiski neaizsniedzams), bet "Moskvičs", savukārt, bez respekta :) Gaļu vislētāk varēja dabūt, ja "sovhozā blats". Tas pats ar šņabi. Ja veikalā bija dabūjams par 4,12 rubļiem, tad kaut kur kaut kā tomēr varēja "atrakt" priekš kāzām par 3,62. Kāzu štātes uzšuva vecmamma. Tauta prata skaitīt kapeikas un taupīt ik uz soļa. Cesvaines pils bija mūsu rīcībā, jo tā bija mammas darba vieta. Par "dzīvo" mūziku parūpējās burtiski iepriekšējā dienā nokomplektēts ansamblis ar visām disonansēm un harmonijas aplamībām :)
Jā, mēs jaunie, bijām glupi un bezrūpīgi. Atbraucām pie visa gatava no savām studentu vasaras darbu vienībām, pagalam nepelnīti 2-3 dienas pabijām uzmanības centrā - un atkal prom. Paldies, mam', arī par tiem svētkiem!
Tagad bērni visu dara paši. Izmācās, atrod darbus, iekārtojas, iekrāj un tikai tad precas. Ar to par maz! Paši uzbur ceremonijas un svinību vīziju, un realizē to. Nekādi priekšraksti nav no svara: - Mēs gribam šitā un punkts.
Es savā dzīvē maz biju domājis par līgavas tēva lomu vai misiju. Ja uz to skatās no malas, - šķiet, kas gan tur tāds - tēvs atved meitu pie altāra.
Te nu es smagi kļūdījos. Pirmoreiz līdz asarām apstulbu jau pie salona, no kura meita safrizēta un kāzu kleitā iznāca uz ielas. Četras stundas procedūru un tad kā zibens spēriens tēvam galvā. Bet priekšā vēl 140 km līdz ceremonijas vietai.
Izdevās. Mobilie sakari neļauj galapunktā atskriet par ātru. Debesu vaigs pēc lietainās nakts noskaidrojās jo vairāk, jo tuvāk līgavainim nokļūstam.
Zaļā pietura tomēr ir uzdevums, kurš ne vieglāks par visu pasākumu un tāpatās nevar tikt ignorēts. Neba jau iekš Statoil ies baltajā, kuplajā kleitā. Nākas atcerēties, ka tomēr dabas radības vien esam un pie dabas - t.i. laukmalē glābiņš arī jāmeklē.
Ēmužas. Klāt nu esam. Kalniņā viesi jau vietās. Jāturās, jāturās! Kleitas pagarinājums jāizlaiž, līgava pie kreisās rokas un uz priekšu. "Lēnāk, tēt, lēnāk" - meitai pāris reižu nākas manu uzrāvienu piebremzēt ... Tā, darīts, meita nu ir labās, drošās un gādīgās rokās.
Tagad, galvenais, nezaudēt stresu :) Pēc pārdesmit gadiem face to face jāsatiek līgavas māte un bijušie radiņi, un turpat ceremonijas vietā jāapsveicinās. Izrādās, arī tas man pa spēkam, taču brīdi vēlāk "JĀ" vārdu laikā as'ras izsprāgst jau pār abiem vaigiem. Tātad - nervi ir pie gala.
Kur mans glābējs - fotoaparāts?
Nākošais kreņķis :) Galda runas neviens nav atcēlis. Publika ar pilnām tiesībām līgavas tēvam to var atgādināt, tāpēc improvizācijai jābūt gatavam. Ideja dzima sekojoša: - teksts var sajukt, domu pērles aizmirsties. Varbūt jaunajiem veltīt smeldzes dziesmu? Varbūt kaut ko no nezūdošām vērtībām? Tāda dziesma atradās - viena gada ar mani. Un, kad pasūdzējos vakara vadītājam, ka īstais, nopietni romantiskais brīdis droši vien jau garām, un kur lai es ar to dziesmu tagad liekos, viņš - Emīls - atbildēja: - Es padomāšu ... viss būs kārtībā!
Paldies viņam par to. Vārds man tika dots, kaut ko es tur pateicu ar uzsvaru uz: - Esiet laimīgi!
Un dziesma izskanēja. Jaunie uzspēja pat iznākt un nodejot. Un sabučoties. Un pienākt pie manīm. Patulkoju dziesmas vārdus par slepeno mīlētāju, kura sapņu meitene aiziet ar citu laimīgu čali. Pārnesot realitātē, tas slepenais mīlētājs varētu būt gan es, gan dēls, gan abi reizē :)
You give your hand to me
And then you say hello
And I can hardly speak
My heart is beating so
And anyone can tell
You think you know me well
You don't know me
No, you don't know the one
Who dreams of you at night
And longs to kiss your lips
And longs to hold you tight
To you one just a friend
That's all I've ever been
You don't know me
You give your hand to me
And then you say good-bye
I watch you walk away
Beside the lucky guy
To never never know
The one who loves you so
No, you don't know me
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru