No kurienes šī apmātība? Kā kuram. No tēva neko tādu neuzzināju. Bet kopā ar draugiem sākām to "pūsli" spārdīt. Pagalmā. Pļavā. Tad ciemata stadionā. "Mūsu māja" pret "jūsu māju". Vai "mūsu māja" pret pārējiem. Sāka izdoties dribls, apvešana, piespēle izrāvienam, pieuga izturība, sitiena spēks un precizitāte. Vienreiz no stūra sitiena izdevās iegriezt tālajā devītniekā, citreiz apmānīt, "noguldīt" vārtsargu vai ietriekt bumbu cauri vārtiem tuvējās eglītēs. Vēl citreiz izdevās realizēt “negulētās naktīs” apsmadzeņotu piespēli ar papēdi vai vēl kādu komandspēles triku. Ar galvu sist nepatika, kaut arī nācās. Laikam katliņa bija žēl. Arī mājās pieteica, ka smadzenes vēl var noderēt :) Lai kā tur nebūtu, “meistarība” auga. Līdz ar to arī izpratne par to, kas notiek lielā futbola laukumā. Šis, manuprāt, ir izšķirošs moments. Puika, kurš bumbu nekad nav spārdījis, kurš tādu vai citādu iemeslu dēļ tajos brīžos bijis aizņemts, piemēram, ar klavierspēli, izšūšanu vai plastilīnu, - diez vai jel kad kļūst par futbola fanu.
"Brīnuma" apjausma. Kādās vasaras brīvdienās krusttēva mājās televizorā ieraudzīju pasaules čempionātu. 1970. gads. Meksika. Zelta dieviete. Brazīļi - Pelé, Rivellino, Jairzinho, Gérson, Carlos Alberto, Clodoaldo, Tostão ... Uzvārdi, kurus atceros uzreiz. Citus arī, kaut gan tagad i-Netā var atrast visu. Pirmo reizi ieraudzīju to pašatdevi, ticību uzvarai, publikas pielūgsmi. Spēli kā deju. Vīriešus - aizrautīgus kā bērnus. Un bezgalīgo pateicību viņiem par pārdzīvojumiem. Tā es "saslimu". Līdz šobaltdienai, kad atkal ir Brazīlija, dzeltenzaļzilās formas un viņu futbols kā deja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru