Ir tāds fenomens - futbols. Vīriešu izpildīts, vīriešu uzturēts, vadīts un no tribīnēm atbalstīts. Protams, tur ir arī solidāras sievietes. Jo tā viena no retajām vietām līdzās vīrietim, kurš ir aizrāvies, atvērts un emocionāls.
Brīvs. Īsts. Patiess.
Pa ausu galam dzirdēju par kaut kādu aptauju vīriešiem (Balkānos? Pasaules kausa sakarā?). Ko viņi izvēlēsies - futbolu vai seksu ar sievu? 9 no 10 ... :) To domu gaitu varu iedomāties: - Tagad būs spēle(s). Atlikt nevar. Ilgu laiku iepriekš nozīmēts laiks un vieta, izpirktas biļetes, rezervētas viesnīcas, iegrožota satiksme. Ja ne akurāt klātienē, tad paša mājās televizors šim notikumam ir "aizsists". Jā, spēle var sanākt "nekāda". Spēle var sarūgtināt līdz izmisumam. Taču tā vai nākošā var dāvāt sajūsmu, brīnumu, sprādzienu. Uz to ir likme. Bet sekss nekur neizčabēs, kāds nu tas kuram tur ir. Tas nu tā, - par faniem.
Spēlētājiem daudz grūtāk. Viņu problēmu var ielikt divos vārdos: - JĀATTAISNO CERĪBAS!!! Vadības priekšā - par to, ka iekļāva sastāvā. Publikas priekšā - par to, ka stāv un krīt par savu spēlētāju, komandu, valsti. Darba devēju priekšā - par to, ka maksā salīgtos tūkstošus un miljonus. Nu, un vissvarīgākais, tuvāko priekšā - par to, ka uzaudzināja, atbalsta, uzmundrina un samīļo.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru