Pāris dienas pagājušas. Jāuzraksta, ja gribu būt konsekvents.
Būšu pats sev psihologs. Ko es kā "psihologs" teiktu sev - futbola līdzjutējam:
- Pirmkārt, šeit nederēs apgalvojums,
ka dalīta bēda ir pusbēda. Tas nav pierādīts. Tāpēc
vispirms nošķir savas sāpes no spēlētāju kauna un sāpēm, no viņu
ģimeņu, radu kauna un sāpēm, un no līdzjutēju miljonu kauna un sāpēm.
- Nu, nošķīru.
- Tagad pamēģini distancēties. Jā, noticis kaut kas neaptverams, kaut
kas izvarošanai rada. Bet paskaties uz to no malas. Kaut arī tas
nodarīts tev. Ja palūkosies uz to kā vērotājs, kurš savu
sirdi, dvēseli un būtību patur neskartu? Sanāk,
ka tas nodarīts tikai tavam izbāzenim.
Izdevās norobežoties?
- Nezinu. Varbūt.
- Vari rakstīt!
Komanda solījās pārspēt sevi, uzburt revolūciju savā taktikā un shēmās. Bet vai varēja to īstenot? Tas tāpat, ja plēsējam izsistu abus ilkņus. Viens ilknis - Neymar uzbrukumā, otrs - Thiago Silva aizsardzībā. Nekas nesanāk. Bez ilkņiem ne noplēst, ne nokost.
Par vienu viņiem paldies. Ciešanas bija īstas. Gan tiem, kas raudāt nespēja, gan tiem kas nokrita lūgšanās, gan raudošajiem. Šeit atkal jāpieskaras mentalitātēm. Salīdzinājumam divas spēles - 1/8 BRA-CHL un 1/2 ARG-NED. Abas beidzās ar pendelēm. BRA izdevās vinnēt, bet NED zaudēja. Pēc uzvaras vairāki brazīļi apraudājās, daži nekur citur emocijas atdzesēt nespēja, kā trenerim uz pleca.
Mentalitāte un stāžs - divas lietas, kas nosaka uzvedību ekstremālās situācijās. Speciāli noskatījos holandiešu uzvedību pēc zaudējuma. Ko es ieraudzīju? Rūdītie, pieredzējušie profesionāļi pēc zaudējuma pusfinālā izskatījās tikai domīgi. Arjen Robben pārkāpa aizsargbarjerai un piegāja pie sievas, kam puika uz rokām. Protams, puika raudāja, bet vecāki pārmija dažus vārdus un "čau". Ne miņas no tās kaisles, ar kādu viņš laukumā meta trīskāršos salto un retināja zālāju cerībā izvilināt tiesneša svilpi.
Un tad es sev uzdodu jautājumu: - Kāpēc cilvēki vispār mīl un gatavi maksāt par sportu, kino, teātri, mūziku?
Patiesu emociju dēļ. Lai paceltos pāri pelēcībai. Lai sajustu sevī ieskanamies pārdzīvojumu stīgas. Ja viņi piedalās pasākumā un pārdzīvojumu neatrod, vai vēl ļaunāk - redz kaut ko falšu, tad seko vilšanās. Atgriežoties ikdienā domā par izniekoto brīvo laiku.
Tā es to redzu.
Meu sonho não acabou ... meu sonho continua !!
My dream is not over ... my dream continues!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru