Vērojums dzīvajā

Sestdiena. Maršrutnieks. Meiča aizgūtnēm telefona ... nē, patiešām, visu pagaro ceļu. Situācija parasta, pierasta, sarunai bezjēga sekot, jo tajā nekā nav, sorry, manuprāt, nekā nav. Šī nu ir lieta, kas man laikam šajā saulē paliks neizdibināma :)

Labi, pensionāres sēž uz piemājas soliņiem, divas, trīs, - četrām jau ir pagrūti savstarpēji līdzi izsekot un vēl tikt pie vārda. Un aiziet, manā ģimenē, tavā ģimenē, pirms kara, pēc kara, re, kaimiņš aiziet, nu, tāds jauks un pieklājīgs (jeb otrādi, pļēgurs vai pat jāklis) ... Laiks izzūd, šo procesu var nojaukt tikai spējš negaiss ar krusu.

Jaunākām sievietēm uz soliņiem sēdēt nav laika, jārisina problēmas, jāgana džeki, vīri, bērni un cita dzīvā radība. Bet tādēļ talkā nāk mobilie sakari. Ja viena brauc mikriņā, tad vismaz pusstunda brīva laika garantēts. Otra trubas tanī galā varbūt iet pa ielu, ķemmē bodes, mirkst vannā vai vairs nemirkst, žāvējot nagus. Un aiziet, manā ģimenē, tavā ģimenē, pirms kara, pēc kara, re, draudzene šķiras, a bērns viņai prasa ..., es gan vēl nešķiros, bet savējam uz to stingrāko pieteicu ... Visiem kauliņi tiek nomazgāti balti. Laikam sarunas temati nav tik būtiski, cik pati iespēja izrunāties. Vitāli svarīga iespēja, kas, acīmredzot, katrā ziņā nomierina.

Kaut kur lasīju skaidrojumu, ka tā ir iedibināts no dabas. Kamēr vīrieši pilnīgi klusējot lenca mamutu, ar žestiem rādot, kur nu kuram kopīgā mērķa labad pozīcija jāieņem, sievieši alā pie ugunskura nekādu klusumu necieta. Un aiziet, mans mednieks, tavs mednieks, mani bērni, tavi bērni, ziema, vasara, pirms kara, pēc kara ...

Jā, kāpēc es to tik dikti izvēršu? Tāpēc, ka mūsu mikriņā meičai katrs teikums iesākās ar - "kāroče". Tieši tā, ar garo "ā" :)