OK, tās visas manas iedomas, jo publiski skrējis neesmu. Pieskaitu sevi pie iceberg neredzamās daļas. Tātad! Priekš kam? Nu, lai pārliecinātos, ka locekļi un motors vēl klausa, ka vēl varu, ka vēl dzīvs. Bez jokiem.
Bija bērnībā man draugs, uzticams, drošs un pārgalvīgs. Caurām dienām nemitīgā action. Man nereti metās bail. Viņam nekad. Droši vien piesardzīgāks biju. Esmu. Viņa vairs nav. Tagad saprotu, ka viņš jau toreiz steidza. Un brīžos, kad skrienot grūti, kad nepārvarama vēlme apstāties, es saku sev: - Tā, lupata, līdz šim skrēji par sevi, tagad vēl tikpat un vairāk - par viņu. Viņš vairs nevar, - tu vari. Par viņu!
Mans laiks ir agrumā. Trase tukša, īpaši brīvdienās, pat suņumīļi vēl nav pamodušies. Darbdienās gan dažs labs bāleliņš jau iet pie darba. Un, ja tu vienreiz šamo satiec, otrreiz, tad trešoreiz jau tāds kā pienākums :) Jo, ko tad padomās, ja manis nebūs.
Rīts dāvā smaržas. Gaiss pa nakti norimies un pievilcies ar smaržām. Pavasarī augļu koku ziedēšana smaržo, nedaudz vēlāk tikko pļauta zāle smaržo, novasarā baltie dzidrie smaržo. Pa dienu tas viss izgaiņājas, tik no rīta tiek man.
Vēl viens svarīgs moments. Redzu, tālumā kāds skrien. Tuvojas. Vīrišķis apmēram manos gados, tikai bez krekliņa. Tas, ka man ir grūti, - nav apspriežams. Bet, lūk, vēl viens, kam tiešām skrienās smagi. Kad mēs pietuvosimies, es pacelšu roku, jo darām tomēr kaut ko vienu. Un viņš paceļ roku! Ta - tap, ta - tap, ta - tap, ta ... tap, tap, tap, tap ... Atkal paliek tikai mani "tap". Reiz skrēja pretī stalta sieviete savos gados. Padomāju, - ārzemniece. Tik neparasti tas bija. Paceļu roku, viņa paceļ, acis atsilst. Jauki ... Vēl gadījums nesen. Skrien pretī dāma no tām mīkstajām, tā lēnām, prātīgi. Un runā pa telefonu! Saruna beidzas, gadget tiek noglabāts treniņjakas kabatā. Brīdī, kad esam blakus, redzu, - lūpas ciet. Man mute līdz ausīm, skābekļa badā kampjot gaisu, viņai ciet. Kā to skrienot var dabūt gatavu :) Ja skrien pretī pārstāvis no jaunatnes, es kļūstu tāds nedaudz rezervēts. Kāpēc? Nu, tās tomēr ir dažādas koncepcijas. Par to gados jauno "dipadu - dapadu" esmu apmēram divreiz vecāks. Man nav ne jausmas, ne daļas, vai viņš skries manos gados. Jaunībā mēs visi bijām sprigani, enerģija gāzās pāri malām. Visu vajadzēja izmēģināt, lai tās būtu sporta spēles, peldēšana, velo, slidas, pārgājieni, negulētas naktis, normatīvi seksodromā, paredzami zaudētas cīņas ar nikotīnu un zaļo pūķi ... Bet tad ar gadiem kaut kā iesīkstam, ieslīgstam slinkumā, liekajā svarā un arī visādās kaitēs. Ja tādam vīrieša gabalam, kurš regulāri draugos ar alu un uzaudzējis kārtīgu vēderu, vajadzētu noskriet kaut vai kilometru, diez vai bez "ātrajiem" un katafalka būtu līdzēts.
Trakums ir, kad jaunieši slāj mājās no klubiem. Apdulluši, pārsātināti. Mana diena mundri sākas, viņiem iepriekšējā vēl nav pārtrūkusi. Kāds man kaut ko uzsauc. Labāk nereaģēt. Pārītis atsēžas uz soliņa šonakt uzplaukušās jūtas pārbaudīt, strings vien pazib. Mjā, mums laukos meičas auga kautrīgākas, apģērbtākas lai. Vēl divi citi sabārušies. Viņš pārdzertā izmisumā nostājies pie margām, mūsējā skaistule lauzītā angļu valodā mēģina vest pie prāta. Tap, tap, tap, tap ... atrisinājums nezināms. Kaut gan ziņās neparādījās, ka tajā rītā kāds būtu ieplēsis Daugavā.
Gadījās reiz mīkla. Mētājās pudeles korķis. Tas ar zobiņiem. Iekšā kaut kas līdzīgs "Rudens" konfekšu papīrītim iemīcīts. Nolieku pa mēmajiem, paceļu, - korķī piečuks ... Īsta mīkla.
Vispār sāls šajā visā ir sekojoša. Kad ir izturēts līdz galam, sviedri noskaloti, uzvārīta tēja un rezultāts ierakstīts annālēs, tad var redzēt, ka mēneša laikā nomestas veselas divas minūtes. Divas minūtes, tātad pirms mēneša tai mirklī es vēl biju metrus 400 pirms tās strīpas, pie kuras rimos šodien. Gandarījums, ko vēl piebilst :)
Nedaudz vēl par veselību. Ziemā neskrienu. Te ir simtiem atrunu: - Auksts, tumšs, manas takas vai nu ledū, vai aizputinātas, vai ar ķīmiju atkausētā šļurā līdz ceļiem. Ziemas vidū jūtu, krustos krika iemetusies, cituziem virs lāpstiņas. Bet tikko pavasarī atsāku, tā visas krikas pazūd, galvā un locekļos iemājo vieglums. Pasaka, ne dzīve!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru