Kopš atkal esmu Latvijā, man pašam sev šķiet visai amizanti mazliet (kā atrast piemērotu vārdu) paeksperimentēt ar kāpņutelpas kaimiņiem. Es viņus sveicinu. Tu pretimkāpējam tādējādi rādi, ka esi pozitīvi, attiecībā uz līdzcilvēkiem lojāli noskaņots, ka tavi nodomi ir tīri un tu piederi pie zināmas ļautiņu kopas, kura dzīvo zem viena daudzdzīvokļu mājas jumta. Lai arī neesat pazīstami.
Eiropā tā ir norma. Tur cilvēkam ir būtiski svarīgi pozicionēt sevi kā adekvātu sabiedrības locekli. Šeit ne visai, jo sevišķi, ja nedzīvo laukos vai subjektu nepazīsti personīgi. Šeit tas liekās kaut kā dīvaini vai pat aizdomīgi. Visvieglāk ar pirmo šoku tiek galā vienā valodā runājošie. Tātad, ja es saku "Labdien" un otram arī šī valoda nav sveša vai pat dzimtā, saņemu pretī tādu pašu "Labdien". Turpmāk varu sagaidīt, ka šis kaimiņš mani pasveicinās pirmais arī tad, ja nākšu pretī aizsapņojies. Tik tālu viss tā kā būtu gludi.
Variants number two. Zinu populārākos sasveicināšanās vārdiņus: - "Hi", "Hello", "Guten Tag", "Bonjour" ... Man nav grūti citā valodā dzīvojošu pasveicināt ar vārdu "Zdrasķje". Kad "strāvas sitiens" pārciests, tas tiek pieņemts uz "urrā". Kaimiņu būšana iedibināta.
Variants number three. Kas notiek, ja es, auša, pateikšu "Labdien" kādam, kurš šo valodu nepieņem? Viņš atbildēs, par to nav runas. Viņš saprot, ka tiek sveicināts. Bet saņemšu pretī - "Zdrasķje". Tātad sasveicināšanās šinī valstī un manā valodā tiek noignorēta. Kāpēc? Nezinu! Droši vien gaida iepriekšējos laikus, "tautu draudzību" "mātes" valodā vai radio ziņas à la Ю́рий Бори́сович Левита́н. Un te jau manī uzdīgst problēma. Atmiņā uzjundī visa tā mutīgo autoru un komentētāju plosīšanās info telpā pirms vēlēšanām vai referendumiem. Lielšovinisms, koloniālisms, impērisms, mazo tautu kompleksi, pašnoteikšanās utt.
Bet tad es pēkšņi atceros, ko vidusmēra eiropietim nozīmē musulmaņu vai melnādaino labākas dzīves meklējumi. Labas audzināšanas, politkorektuma, tolerances un ... baiļu kokteilis pāri visam. Ka, piemēram, tajā pašā Flandrijā franciski uzrunātais pārdevējs laipno smaidu nomainīs pret pārgudru stīvumu, bet nākošajam angliski runājošam uzsmaidīs atkal. Ka mazās Luksemburgas franču pierobežā nav jēgas sprēgāt vāciski vai vācu pierobežā franciski, turpat kādā ciematiņā labāk sprēgāt luksemburgiski, bet būvlaukumā vēlams portugāliski. Ka Spānijas ziemeļos runīgs basks man, tūristam, pilnā galvā stāsta par atdalīšanos ne vēlāk kā rīt uz pēcpusdienu. Vēl senāk padomju laikos atceros tās nievājošās anekdotes, ko Abhāzijā stāstīja par gruzīniem. Ar ko tas beidzās, - tagad zinām.
Varbūt man nevajag eksperimentēt ar kaimiņiem? Varbūt es pats neesmu gatavs saviem eksperimentiem? Jautājumi retoriski, "tā sacīt, jāsaka" :-Q
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru